ruuby [entries|archive|friends|userinfo]
ruuby

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Nov. 13th, 2009|01:51 pm]
Šķiet tik neticami, ka cilvēks tik ļoti vēlas strādāt (un šobrīd ir sajūta, ka gandrīz vai dajebko :D ) un nevienam mani nevajag! :D

Like, no darba atkarīgs tas, vai spēšu atdot parādu r1ģ, vai varēšu aizbraukt savos vairākos iespējamajos ceļojumos (and I want them all!), un, tā kā pēdējās pāris dienās manā kontā nav ienākusi nauda, sāku domāt, ka varbūt atkarīga mana izdzīvošana :D

Kur šajās dienās, lai cilvēks kā es atrod darbu, kas NEbūtu saistīts ar seksuālajiem pakalpojumiem? :D
linkpost comment

delicious digestion :D [Nov. 10th, 2009|11:07 pm]

Ir lietas, ko līdz šim pati nebiju spējusi izskaidrot...bet IB zina visu vienmēr labāk :D, un dažs labs IB skolotājs ir paskaidrojis, ar ko es nodarbojos, tas ir, nodarbošos rīt un parīt. I couldn't have said better :D

After trusting our creative right brains by highlighting key words that stand out, imagining how you might stage the poem/passage, what lines would be repeated, which ones deleted, what would e spoken softly or loudly and why, after we free-associate, brainstorm and play with the poem/passage, and let the meaning evolve or emerge, we sit down and get into the left-brain.

The organizer, the linear thinker must take over. We start at the beginning and work through the piece, for which we now have a sense.  When we write a commentary, we remain focused on the piece we are responding to, scrutinizing, studying, and analyzing.

We eat the piece. . . we smell it, lick it, savor it, chew it, swallow it, spit it, savor it again, swallow it once more, and in one sign of full and delicious digestion, we burp. . . we tell it as we have experienced it. . . and there it is: "the commentary." 

 

linkpost comment

[Nov. 10th, 2009|05:41 pm]
Kad analizēju literatūru, mani nepamet sajūta, ka es nozogu maģiskumu darbam. Es izķidāju, sadalu pa gabaliņam, novērtēju un tad mēģinu salikt atpakaļ kopā. Un tad viss ir tik izanalizēts, ka zūd oriģinālā Sajūta.
Uzskatu, ka literatūru varētu iedalīt divās daļās: tā literatūra, kas ir tik augstvērtīga, ka paredzēta _tikai_ lasīšanai, un tā, kuru atļauts, tas ir, kuru liek analizēt lasītājiem.

On the other hand...literatūras analīze ir lieliska iespēja izteikt Sajūtu (izmantojot nepieciešamos terminus, bet to var pieciest :) )
linkpost comment

[Nov. 8th, 2009|02:10 am]
500 Days of Summer - brīnišķīga filma.
link4 comments|post comment

ignorance is like a delicate exotic fruit [Nov. 7th, 2009|05:38 pm]
Šodien pārlasu Oskara Vailda darbus. Viņam bija taisnība, kad viņš teica: "I have nothing to declare but my genius." Katru reizi es pamanu ko jaunu, un smalkā maniere, kā viņš pasniedzis filozofiskas domas, sabiedrības uzskatus un īpašības, kā arī nepārspējamu humoru, ir vienkārši brīnišķīga.

Lai arī pastāv mūsdienu rakstnieki, kas ir apveltīti ar lielisku talantu sniegt saviem lasītājiem ironisku humoru(kā, piemēram, Nick Hornby), šķiet, tāda māksla atkārtojas ļoti reti.



"Jack: I am sick to death of cleverness. Everybody is clever nowadays. You can't go anywhere without meeting clever people. The thing has become an absolute public nuisance. I wish to goodness we had a few fools left.
Algernon: We have.
Jack: I should extremely like to meet them. What do they talk about?
Algernon: The fools? Oh! about the clever people, of course.
Jack: What fools."

"Algernon: Well, what shall we do?
Jack: Nothing!
Algernon: It is awfully hard work doing nothing. However, I don't mind hard work [..]."
linkpost comment

[Nov. 7th, 2009|12:32 am]
Man ir jauna mīlestība. :D Vispār ne ļoti jauna, bet kādu laiku nebiju ieskatījusies tajās caururbjošajās zilajās acīs, un tagad šis pūkainums un mežonīgums mani atkal notvēra... Bet, ak, šīs acis...pauž gan nevainību, gan briedumu.





I love tigers! :D

Ja visi vīrieši tādi būtu... pūkaini un mīļi, bet mežonīgi reizē, mmmm. :D
linkpost comment

The Offspring - I Wanna Be Sedated [Nov. 5th, 2009|05:16 pm]
Dienās kā šī es apzinos to, kas man dzīvē ir vissvarīgākais, un tad visas dziesmas pleijerī saistībā ar mīlestību, otru cilvēku utt. liekas nenormāli kaitinošas (nez, visi mūziķi dzied par šo tik komplicēti skaisto tematu vai līdz šim man bija vienkārši tendence tādas klausīties?:)) Anyways, kad cilvēks ko pazaudē, tad vislabāk redz tā vērtību. Protams, es gluži vēl neesmu pazaudējusi, bet noskatījos, kā tas sāka slīdēt no maniem pirkstiem... 30% ir failure. 20% was kinda great. Let's see kā būs ar rītdienas 30%.

Ja pēc ķīmijas jutos, ka I'm actually kinda smart and I love my great memory, tad nu oficiāli neesmu vairs tāda.

Bet vispār ne par to ir runa. Laikam mana izvēle pirms 2 gadiem will haunt me forever. Neviens man neliedza ņemt SL, ārzemju univerisitātēm vispār nospļauties par burtu salikumiem, SL vai HL, who cares, right? But I cared. I felt confident.

Bet es turpinu cerēt...
linkpost comment

[Nov. 3rd, 2009|09:02 pm]
Mācīties Option'us ķīmijā ir tik, tik interesanti! Es varu iedomāties tos cilvēkus, kas ziedo savu dzīvi, lai spētu atrast, kā cīnīties ar vēža šūnām vai HIV. Un es ticu, ka eventually tiks arī atrasti veidi. Galu galā cilvēkam vienmēr ir gribējies būt varenam un neļaut, lai slimības kontrolē viņu dzīvi.

Interesanti bija arī uzzināt par dažādu narkotiku lietošanu kādreizējos laikos...un es nerunāju par vīriešiem, kas gribēja atslēgties no ikdienas stresiem, bet gan par sievietēm, kas vienkārši gribēja notievēt :D un, un, un! es beidzot spēju atšķirt dažādas funkcionālās grupas dažādās zālēs un narkotikās, es beidzot saprotu, ko tās bildītes nozīmē :D

Un interesanti arī ķīmiski apzināties, kāpēc es vienmēr esmu taisījusi ēst, kā esmu taisījusi, kāpēc garša uzlabojas utt. Jūtos atkal kā bērnībā, kad varēju vienā dienā uzzināt tik daudz par pasauli un justies so amazed. :)

Pēdējā laikā es ar aizrautību iedziļinos cilvēku šūnās un matemātikas teorijās, un man pat nepietrūkst globālās ekonomikas un finanšu problēmas. Weird, but nice. :)
linkpost comment

This Is It ! [Nov. 1st, 2009|10:45 pm]
Varbūt jāpiebremzē ar dramatiskumu, kāds teiktu, bet tūlīt mana dzīve tiešām izšķirsies. Un šī ir tā lieta, par kuru tiešām uztraucos...Minūtes rit, un laika tecējumam vairs nav jēgas pretoties, jo tāpat, ko zinu, to zinu.

Even the positive people have their moments (or months?) of doubt.

Un es nespēju būt mierīga, es kādus pēdējos 10 savas dzīves gadus uz to gāju. Precīzāk sakot, vēlējos iet, bet, protams, reāli varēja būt labāka pamatne manām zināšanām. Šīs būs tās kulminācijas krustceles, kuras izšķirs manu ceļu, un es atsakos, es vienkārši atsakos pieņemt to otru variantu... Man palikšana Latvijā tiešām asociējas ar viszemāko degradācijas pakāpi, kas, protams, nav loģiski :D Kaut gan varbūt tomēr ir - IB zināšanas nevienam Latvijā nav vajadzīgas, bet ārzemēs gan ir. That's the difference.

Pieņemu, ka tikšu puslīdz, kur vēlos. Bet nevēlos iziet no visiem 9 eksāmeniem, nejūtoties, ka izdarīju to the best of my ability.

Jo mums katram ir jāizmanto savs potenciāls simtprocentīgi un vēl vairāk.


p.s. nav labākas sajūtas par sevis attīstīšanu ! :)
linkpost comment

[Nov. 1st, 2009|04:42 pm]
Touching the Void ir tiešām brīnišķīgi iespaidīga un sirdi plosoša filma.
link2 comments|post comment

[Oct. 31st, 2009|09:14 am]

Man šonakt bija viens sasodīti skaists sapnis.

Gribētos, lai kaut desmitdaļa no tā piepildās, tā būs mana dzimšanas dienas vēlēšanās... :)

 

p.s. izrādās, cilvēki spēj nolasīt manas vēlmes telepātiski - man šobrīd ir balta orhideja ar tumši rozā vidiņiem! (sun)

p.p.s. Es tagad zinu, kā ir būt ar citu cilvēku uz viena viļņa. Un es tikko pierakstīju savu sapni, un man šķiet, ka tas ir skaistākais un maģiskākais, ko jebkad esmu uzrakstījusi. Un vienmēr esmu brīnījusies, kur rakstnieki noķer savas iedvesmas un fantāzijas; now I know.

link2 comments|post comment

[Oct. 27th, 2009|11:02 pm]
Es tikko biju uzrakstīju garu ierakstu, bet ar neveiksmīgu peles spiedienu, viss izdzisa. Parasti šādās situācijās es metu mieru, sak, nebija lemts. Bet šoreiz mēģināšu vēlreiz izteikties. Man tas šoreiz ir svarīgi.
Vēlos sākt, lai pastāstītu, ka biju ļoti priecīga satikt savu vadības teorijas pasniedzēju. Sastopoties ar vinju, sapratu, ka es neesmu vienīgā tāda ķertā, kurai ļoti kaitina visi cilvēki, kas nemitīgi sūdzās. Vai nu par to, cik smags darbs, vai par mazo algu vai par valdības drausmīgajiem lēmumiem vai muļķiem-politiķiem.

Viņa mums māca, kā dzīvot laimīgiem, kā vienmēr dabūt visu ko vēlamies (oh, this is my forte:D), kā būt veiksmīgiem, kā piesaistīt savā ceļā pozitīvo. Katrā ziņā arī viņa ir no tiem cilvēkiem, kam nesagādā baudu konstanta sūdzēšanās.

Un ziniet – mani nesatrauc Latvijas ekonomiskā vai politiskā situācija. Jā, tieši tā, nesatrauc! (Ticu, ka pašlaik notiek daudzas vajadzīgas lietas, lai izstrebtu ievārīto putru + krīze ir laiks, kas daudzus iedvesmo sākt utilizēt savus resursus, sākt kaut ko actually darīt -- šādi stāsti ir daudz, tikai par tiem nestāsta:D) Mani satrauc latviešu skaudīgā un zināšanām un informācijas neapveltītā tauta, kura ir ļoti tālu no tā, kāda tā kādreiz bijusi un kādai tai būtu jābut. Iemesli: 1) prese (tālu no ārzemju objektivitātes standartiem), 2) informācija no citiem tante-teica-resursiem, kuri Zināšanu Teorijā toč nekvalificētos kā reliable.

Un tad man ir dilemma- mēģināt runāt ar cilvēkiem vai nē. No vienas puses – katram sava taisnība un negatīvu cilvēku par pozitīvu nepadarīsi (+ nerunāšana apstādina negatīvisma plūdus, hurray!) No otras puses – gribētos naivi ticēt, ka manam vārdam ir nozīme, ka katram vārdam ir sava nozīme un ka mums ir mūsu spēkos iespaidot lietas pozitīvā virzienā...

Vēl šodien atceros tādu bērnu grāmatu ar nosaukumu „Polianna” – tā bija mana mīļākā grāmata bērnībā. Tās galvenā varone vienmēr spēlēja Priecāšanās Spēli – katrā sliktā situācijā jāatrod kas pozitīvs. Un nebija jau tā, ka viņa nekad nebēdātos – viņai vienkārši tas palīdzēja izdzīvot. Arī man šorīt bija bēdīgi, kad vairs nevarēju atcerēties savu brāli, kad apzinājos, ka savām smadzenēm pavēlēt nevaru, lai tās atceras visu to, ko vēlos, bet tad atcerējos, ka viņam noteikti klājas tagad daudz labāk un man nav jājūtas vainīgai (vienkārši steidzīgi jāsāk rakstīt atmiņu raksti).

Anyways – šis bija kārtējais subjektīvais viedoklis, kuru katram ir tiesības ignorēt, un , ja godīgi, ceru, ka manā dzīves ceļā trāpīsies daudzi laimīgi cilvēki, kas mani iedvesmos, iepriecinās un priecāsies ar mani par dzīvi.

SO - let’s chill out :) pretty please with a cherry on the top :)
linkpost comment

[Oct. 26th, 2009|07:09 pm]
Mans kārtējais Stumble prieciņš:

http://www.metacafe.com/watch/1008325/super_sprayer/

no sākuma viņa kustības šķiet pārāk nevērīgas, un grūti noticēt, acu priekšā redzot iznākumu :)
linkpost comment

[Oct. 24th, 2009|09:22 pm]

Mani dienas jaunumi:

* Izrādās meitenes Anglijā esot nevis vienkārši neforšākas par latviešu meitenēm, bet gan, citēju, "like 10x neglītākas"; jā, Latvijas vīrieši nenovērtē to, kas viņiem ir sniegts, pirms neaizbrauc uz Angliju. :D (Therefore, I oficially love this great country, UK. :D)

* Sajūta ir vienkārši brīnišķīga, ka man, loģiskai personai (kurai māksliniece patiesībā slēpjas iekšienē), sanāca iedvesmot mākslinieci, kura ir Māksliniece bez sava gala un malas visādā ziņā. Mūsu vārdiem un attieksmei ir liela nozīme; lielāka nekā mums dažreiz varētu šķist.

* Vai nu pēdējos mēnešos esmu daudz iemācījusies vai dabiski kļuvusi gudrāka. Man personīgi labāk patīk domāt, ka otrais variants.

* Esmu sākusi dzert Noofen'u which is rather scary, jo galu galā vēl ir priekšā 10 dienas līdz eksāmeniem + 16 eksāmenu sesijas dienas. Pirmkārt, kinda paagri sāku, otrkārt, kas man paliks visām turpmākajām dienām? :D (but it really helps, works as a stimulant and depressant at the same time: it increases my mental activity and calms me down :] )

 

"Some luck lies in not getting what you thought you wanted but getting what you have, which once you have got it you may be smart enough to see is what you would have wanted had you known."

linkpost comment

five for fighting - two lights [Oct. 23rd, 2009|07:00 pm]
Īpaši pēdējās dienās esmu sapratusi, cik ļoti mīlu brīvību. Tā ir kā svaigs gaisa malks, kas mums katram nepieciešams.
But sadly, we take it for granted. Mēs to nenovērtējam tik ļoti, līdz jūtamies ierobežoti vai savu brīvību zaudējuši.
Bet no otras puses - tad, kad tā mums ir dota, kad esam brīvi putni plašajās debesīs, tad atkal in a way brīvības ir par daudz. Tad to nav īsti kur likt un mazliet pat vēlamies tikt piesaistīti kaut kādām lietām, notikumiem, sabiedrības noteikumiem vai cilvēkiem...

Šobrīd, alkstot pēc brīvības, apzinos cilvēku (un īpaši sieviešu) pretrunīgās vēlmes. We can be happy, but something always is missing.


Un uz mazliet nefilozofizskas nots - pieminiet manus vārdus,- vienu dienu es izgudrošu kādam fenomenam ekonomikā jaunu teoriju, I will!
linkpost comment

friends will be friends [Oct. 19th, 2009|11:39 pm]
Diena sākās ar sāpēm. Un fiziskām, nevis emocionālām. Tad, aizbraucot uz svinībām, man palika slikti. Fiziski slikti, nevis emocionāli. Laikam lieki piebilst detaļas, kā tas izvērtās. Bet viss beidzas labi, un, ja nav labi, vēl nav beidzies. Satiku daudz rv1ģ absolvenus (Jānis vienīgais bija āvģ beidzējs), spēlējām kā vecajos labajos laikos Mēmo Šovu, tad arī plaukstiņu spēli, kura bija patiesi smieklīga nervu pārbaude un kārtējais apliecinājums daudzo rv1ģ gredzenu kopējai sadarbībai, un vakara nagla bija dance floor, kas beigās noveda pie something like aerobics class, kur visi kopā nodevāmies ritmam. (Vienīgais... mēs atgādinājām mežonīgu sektu, bet tas ir cits jautājums. :D) Ā un Zaķa klavierspēles izpildījumā Queen un Linkin Park arī bija vienreizēji.

Man kādreiz ļoti gudra blondīne pastāstīja, ka diena ir izdevusies un laimes pilna, ja cilvēks saņem apskāvienus vismaz no 7 cilvēkiem. Man šodien bija vairāk; konstantās sāpes tiek aizmirstas un mans būt atkal laimīgs. (Vakara beigās biju tik laimīga, ka atļāvos pat ieēst un iedzert,un, wow, nekas slikts nenotika. :D )

Un tad, a-a-aptuveni Ziedoņa vārdiem runājot, saskandināt, atstāt kristāla skaņu gaisā un aiziet. (Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka ļoti bieži tā daru. Aizeju labākajā brīdī. "Krīti, kamēr vēl spīdi." Pametu sarunu labākajā mirklī. Tā es saglabāju Mirkli.)



Friends are the best thing on the world.
link2 comments|post comment

[Oct. 18th, 2009|09:09 pm]
Es nezinu, kāpēc mani tik ļoti aizkaitināja sk. Krūmiņa eksperimenta parādīšana iekš Bez Tabu, kur viņš, lūk, ļaujot skolēniem smēķēt stundas laikā. Varbūt sadusmojos tāpēc, ka tuva draudzene pie viņa mācās un, neskatoties uz visiem trūkumiem, viņš tomēr liek skolēniem izaugt un attīstīties. Vai tāpēc, ka pati (nu jau šķietami sen) mācījos no viņa grāmatām, kurās viss bija jauki izskaidrots. Viņš tomēr ir autoritāte. Mani puslīdz apmierina, kā situācija tika izskaidrota no ĀVĢ puses, bet fuj tam/tiem, kas šādus video publisko, lai arī nekas TIK traks tur nebija. Skolotājs centās pat kaut ko iemācīt, to nevar nosodīt.
link4 comments|post comment

eyes, it's all about eyes [Oct. 15th, 2009|05:14 pm]

This is _the_ "wasntme" face. Un pasakiet, kā gan tādām mīļām, pilnīgi nevainīgām actiņām var atteikt? :D

link2 comments|post comment

the woman in red [Oct. 14th, 2009|04:21 pm]
Parasti tiek teikts, ka nedrīkst laist sievietes veikalā. Bez tā maza sīkuma kā naudas iztērēšana es teiktu, ka sievietei, atrodoties veikalā, neizbēgami nākas piedzīvot ko neaprakstāmi brīnišķīgu - Pure Happiness.

Šodien nopirku jaunu somu un atradu savu sapņu (gandrīz sapņu) spilgti Sarkano kleitu - es tādu jau sen biju vēlējusies. Ja vien kāds mani ar varu neapturēs (un, nē, kredītkartes atņemšana nepalīdzēs, nemaz neceriet), rītdien tā būs manā īpašumā, un es tajā došos uz Ziemassvētku Balli. Šī vīzija vien ir laimes nesējs, mmm.
link2 comments|post comment

[Oct. 13th, 2009|08:16 pm]
Izlēmu veltīt atsevišķu postu filmai "Garden State".
Pirmo reizi redzēju vairāk nekā pirms trīs gadiem, viena no filmām, ko vienmēr atcerēšos. Jo ir lietas/cilvēki, kas mūs aizķer. Šodien man atsūtīja dziesmu no šīs filmas, Remy Zero - Fair. Un atkal jutu, ka kāda dvēseles stīga tiek aizskarta. Varbūt tas nebūtu nekas īpašs, ja vien tas negadītos reti; tās ir tās dziesmas, kuras klausoties Tu aizpeldi savā realitātē un tad attopies, ka, ak, jā, cilvēkiem taču skypā jāatbild. (Tas viss man lika aizdomāties par kvalitāti soundtrack'iem - galu galā tās ir sava veida izlasītes. :))

Visu cieņu Zach Braff. Laikam tikai pēc šīs filmas, kurai scenāriju pats uzrakstīja, bija arī producents un arī galvenais aktieris, spēju pa īstam novērtēt viņa neizmērojamos talantus - gan dažādās drāmās, kā arī visu iemīļotajos "Scrubs", kur humors ir vienkārši teicams.



Un tikmēr, lai cik neticami tas nebūtu visiem, kas mani pazīst,- es gaidu ziemu. Jau meklēju sev piemērotu cepurīti un gaidu sniegu (īstu). Lai var pikoties. Tā kā izpikojos vienā dienā pirms trīs gadiem, kad visas maliņas bija tieši tik slapjas un nosalušas, cik es pati - laimīga.
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 100 entries back ]
[ go | earlier/later ]