|
Oct. 27th, 2009|11:02 pm |
Es tikko biju uzrakstīju garu ierakstu, bet ar neveiksmīgu peles spiedienu, viss izdzisa. Parasti šādās situācijās es metu mieru, sak, nebija lemts. Bet šoreiz mēģināšu vēlreiz izteikties. Man tas šoreiz ir svarīgi.
Vēlos sākt, lai pastāstītu, ka biju ļoti priecīga satikt savu vadības teorijas pasniedzēju. Sastopoties ar vinju, sapratu, ka es neesmu vienīgā tāda ķertā, kurai ļoti kaitina visi cilvēki, kas nemitīgi sūdzās. Vai nu par to, cik smags darbs, vai par mazo algu vai par valdības drausmīgajiem lēmumiem vai muļķiem-politiķiem.
Viņa mums māca, kā dzīvot laimīgiem, kā vienmēr dabūt visu ko vēlamies (oh, this is my forte:D), kā būt veiksmīgiem, kā piesaistīt savā ceļā pozitīvo. Katrā ziņā arī viņa ir no tiem cilvēkiem, kam nesagādā baudu konstanta sūdzēšanās.
Un ziniet – mani nesatrauc Latvijas ekonomiskā vai politiskā situācija. Jā, tieši tā, nesatrauc! (Ticu, ka pašlaik notiek daudzas vajadzīgas lietas, lai izstrebtu ievārīto putru + krīze ir laiks, kas daudzus iedvesmo sākt utilizēt savus resursus, sākt kaut ko actually darīt -- šādi stāsti ir daudz, tikai par tiem nestāsta:D) Mani satrauc latviešu skaudīgā un zināšanām un informācijas neapveltītā tauta, kura ir ļoti tālu no tā, kāda tā kādreiz bijusi un kādai tai būtu jābut. Iemesli: 1) prese (tālu no ārzemju objektivitātes standartiem), 2) informācija no citiem tante-teica-resursiem, kuri Zināšanu Teorijā toč nekvalificētos kā reliable.
Un tad man ir dilemma- mēģināt runāt ar cilvēkiem vai nē. No vienas puses – katram sava taisnība un negatīvu cilvēku par pozitīvu nepadarīsi (+ nerunāšana apstādina negatīvisma plūdus, hurray!) No otras puses – gribētos naivi ticēt, ka manam vārdam ir nozīme, ka katram vārdam ir sava nozīme un ka mums ir mūsu spēkos iespaidot lietas pozitīvā virzienā...
Vēl šodien atceros tādu bērnu grāmatu ar nosaukumu „Polianna” – tā bija mana mīļākā grāmata bērnībā. Tās galvenā varone vienmēr spēlēja Priecāšanās Spēli – katrā sliktā situācijā jāatrod kas pozitīvs. Un nebija jau tā, ka viņa nekad nebēdātos – viņai vienkārši tas palīdzēja izdzīvot. Arī man šorīt bija bēdīgi, kad vairs nevarēju atcerēties savu brāli, kad apzinājos, ka savām smadzenēm pavēlēt nevaru, lai tās atceras visu to, ko vēlos, bet tad atcerējos, ka viņam noteikti klājas tagad daudz labāk un man nav jājūtas vainīgai (vienkārši steidzīgi jāsāk rakstīt atmiņu raksti).
Anyways – šis bija kārtējais subjektīvais viedoklis, kuru katram ir tiesības ignorēt, un , ja godīgi, ceru, ka manā dzīves ceļā trāpīsies daudzi laimīgi cilvēki, kas mani iedvesmos, iepriecinās un priecāsies ar mani par dzīvi.
SO - let’s chill out :) pretty please with a cherry on the top :) |
|