| friends will be friends |
Oct. 19th, 2009|11:39 pm |
Diena sākās ar sāpēm. Un fiziskām, nevis emocionālām. Tad, aizbraucot uz svinībām, man palika slikti. Fiziski slikti, nevis emocionāli. Laikam lieki piebilst detaļas, kā tas izvērtās. Bet viss beidzas labi, un, ja nav labi, vēl nav beidzies. Satiku daudz rv1ģ absolvenus (Jānis vienīgais bija āvģ beidzējs), spēlējām kā vecajos labajos laikos Mēmo Šovu, tad arī plaukstiņu spēli, kura bija patiesi smieklīga nervu pārbaude un kārtējais apliecinājums daudzo rv1ģ gredzenu kopējai sadarbībai, un vakara nagla bija dance floor, kas beigās noveda pie something like aerobics class, kur visi kopā nodevāmies ritmam. (Vienīgais... mēs atgādinājām mežonīgu sektu, bet tas ir cits jautājums. :D) Ā un Zaķa klavierspēles izpildījumā Queen un Linkin Park arī bija vienreizēji.
Man kādreiz ļoti gudra blondīne pastāstīja, ka diena ir izdevusies un laimes pilna, ja cilvēks saņem apskāvienus vismaz no 7 cilvēkiem. Man šodien bija vairāk; konstantās sāpes tiek aizmirstas un mans būt atkal laimīgs. (Vakara beigās biju tik laimīga, ka atļāvos pat ieēst un iedzert,un, wow, nekas slikts nenotika. :D )
Un tad, a-a-aptuveni Ziedoņa vārdiem runājot, saskandināt, atstāt kristāla skaņu gaisā un aiziet. (Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka ļoti bieži tā daru. Aizeju labākajā brīdī. "Krīti, kamēr vēl spīdi." Pametu sarunu labākajā mirklī. Tā es saglabāju Mirkli.)
Friends are the best thing on the world. |
|