rums_

nav stāsta skumjāka par manējo, tāpēc es to vairs neturpināšu.

Es pagriezos pret Stasu un viņu noskūpstīju, tad es pagriezu viņam muguru un aizmigu, sapņojot par geišām un tējas ceremoniju, par augstceltnēm un par vilcieniem, kas ierodas ar sekundes precizitāti. Brīvdienas.

Stass teica ka viņam patīkot iziet cilvēkos ar mani, jo liekoties, ka tad es kaut mazliet līdzinoties tai sievietei, ko viņš esot iemīlējis. Man nav spēka izstāstīt kā es jūtos.
Arī man patīk būt ārpus mājas, jo es varu koncentrēties uz citiem un viņu problēmām, pat ja man tas neinteresē.
Labdarība ir mana jaunā profesija.

Es gribēju savu dzīvokli, tagad Stass ar mani nerunā, jo tas nolāpītais dzīvoklis atrodas zem mūsu Maskavas dzīvokļa. Tagad man nebūs tas dzīvoklis.
Man tā likās laba ideja, tas arī viss.

Maskava ir brīnišķīga, šonakt atgriežoties pilsētā tā smīnēja kā sen neapmeklēta mīļākā, tā zina, to nevar pamest, kur nu vēl aizmirst.

Es neguļu. Cilvēki ir kā slīdošas hologrammas, bezpersoniski un tukši. Reizēm tie ir melnbalti, biežāk caurspīdīgi. Kijeva ir briesmīga, lai gan visticamāk vaina nav Kijevā.

Kopš es dzīvoju dienu pa dienai, es vairs nestrādāju, tagad ... man ir Stass. Mana laulība, es nezinu, ko es toreiz domāju, es skatos uz viņu un redzu svešinieku.
Es esmu kopā ar Stasu ik dienas, es pavadu viņu visos braucienos, tagad mēs esam Erevānā.
Es guļu ar viņu viesnīcas gultā, skatos uz viņu, jūtu viņu un nekas nenotiek. Viņš - viņš vienkārši ir bez vēlmēm un iegribām pret mani.

Beigu beigās mēs visi nonākam tur, no kurienes esam nākuši. Tomēr tas nav pietiekoši apmierinoši.
Dzīve nav rožu dārzs, bet tas nedod nevienam tiesības to pārdot ūtrupē kā bezvērtīgas ģimenes relikvijas. Lai cik ļoti gribētos necelties no gultas, vai izlaist pāris nodaļas, tas tā nenotiek, pat ja mums pašiem visaugstajiem tā šķiet. Es sapratu, ka man ir daudz iespējas - bērni, vecumdienas, un lai cik ļoti mani tas viss biedētu, es to tomēr gribu piedzīvot.
Es nelietoju jau 24 dienas.

Ak, Stas... Tu liec man skumt.

Reizēm sākumskola atkārtojas atkal un atkal, puikas spēlē kariņus ar puikām, meitenes audzina lelles, un tie, kas biedrojas ar pretējo dzimumu viennozīmīgi ir tizleņi un izlecēji.
Stass skaidri un gaiši pateica, ka puiši spēlēs golfu un sievietes Skotijā esot liekas, vismaz pielaulātās un saderinātās.

Pavisam nejauši mēs izrādās esam vienā valstī, vienā pilsētā un vienā viesnīcā, mana istaba ir vienu stāvu zemāk nekā Stasa.
Dažkārt es sajūtos vientuļa, ļoti, ļoti vientuļa, kad pilsētas enerģija ejot man cauri iznes jebkādu saprātu un pēdējo laimīgo domu no manas galvas. Pietiek ar Stasu dalīt frī kartupelīšus, lai paliktu vieglāk un arī fona komēdija sāk likties smieklīga.
Mana āda esot maig kā bērnam, es smaržojot tik saldi, teica Stass, kad viņš saplosīja manu zīda naktskreklu.

Es paskatījos uz savām rokām, man nebija nekas ar ko tās savainot, un es atstāju tās neskartas, ļaujot viesnīcas tv sevi iemidzināt.

Stass mani ir pieradinājis pirkt nekustamos īpašumus. Vakar es iegādājos daudzstāvu dzīvojamo māju Madridē. Man nepietiek, man vajag vēl, un nav iemesla apstāties. Katra mana māja vai dzīvoklis ir mans rūpju bērns, es tos plānoju, iekārtoju, un reizēm apciemoju.

"Kamēr mēs dzīvosim" izskaidro visu, tas ir ilgs laiks, lai piedotu, samierinātos un dzīvotu happily ever after. Es domāju, ka man nav spēka piedot, bet cilvēki mainās, jo beigu beigās viss ir vai nu balts, vai melns.

Man nav spēka ļauties, kad viņš man ir tuvu, un viņa rokas man pieskarās un elpa glāsta, es gribētu skriet prom, bet nosaku sausu "ne tagad". Viņa vārdi mani atkausē, bet ne līdz galam. Kas ir sliktāk - es, kas neļaujos, vai viņš, kas nevar mani piedabūt ļauties? Abi esam slikti, vienādi slikti un viens otra vērti.

Ienākot dzīvoklī, es saparatu, ka Stass ir atgriezies, vienkārši ņēmis un atgiezies, viņš bija virtuvē. Es apsēdos uz letes un sāku dzert vīnu. Stass grieza sieru, iegarenos gabaliņos. Es sēdēju un skatījos.

Kaklarotām ir jābūt lielām un dārgām - dārgām, jo lētās man nepiestāv un lielām, lai nosegtu salauzto sirdi.
Visa mana sadzīve ir tik neīsta, es dzeru šampanieti brokastu kafijas vietā un elpoju kokaīna putekšņus, skūpstu savu vīru tik teatrāli, ka šķiet publika tūlīt mūs izšvilps, pametu mājas, lai pavadītu garas stundas iepērkoties vai vienkārši klīstot pa pilsētu.
Man patīk Parīzes vieglums, kas ir saudzis ar mani un kļuvis par mani.

Puikiņi ar lielām un skumjām acīm, ataugušiem rugājiem, nekārtīgiem matiem un jutekliskām lūpām tiek štancēti Dienvidamerikā, tāpat kā tieviņas meitenītes ar linu pelēcīgiem matiem, lielām izbiedētām acīm un vēlēšanos apprecēt miljonāru tiek izzvejotas no lielā akvārija sauktu arī par bijušajām padomju savienības valstīm.
Puikiņi daudz nerunā, jo nemāk īsti runāt angliski, bet ir ļoti, ļoti jutekliski un maigi. Man bija jādabū nost melnā un sudraba krāsa no manas miesas, kad pavērās mans dušas aizkari un mans sarkani zeltītais filmēšanas partneris pievienojās man dušā. Viņš ir tik jauns, man liekas viņam vēl nav 18, bet tik dziļas acis, un tās lūpas... Visā dušošanās procesā nebija nekā seksuāla, viņš tikai palīdzēja man nomazgāt muguru, beigās viņš noskūpstīja manu kaklu, un es sajutu viņa elpu, tā smaržoja pēc ķiršu coca colas.

Helena par labu ir atzinusi manu viesistabu un tuvējos butikus, jo līdz savām mājām viņai vakaros nav spēka nokļūt. Mēs mostamies kopā, izlaižam pusdienas un skrienam uz skatēm un afterparty, jo nav laika gulēt un ēst, ir jāizskatās labi un fresh, tas ir viss, ko viņi gaida no mums, vēlams arī mazliet intelekta, kas to būtu domājis, ka mans trumpis būs mana nožēlojamā ģimene.

Stass nav gatavs neko paskaidrot, lai gan viņš visu laiku jauši nejauši ir man apkārt gan Maskavā, gan Pēterburgā, Milānā un Londonā, viņš izvēlas tos pašus restorānus, kur ieturēt vēlās brokastis, reizēm draugu viesībās vai nakts klubos viņš mani vēro no otra zāles gala, viņš man sūta karstu kafiju un šokolādi, kad man ir garas darba dienas, un reizēm es redzu viņa mašīnu uz manas ielas.
Mīļais, izvēlies, tas ir viss, ko es gribu teikt, bet man nav spēka. Tu mani salauzi brīdi, kad es ienācu Pēterburgas dzīvoklī, un es dzirdēju viņas elsas. Es gribēju ieslēgties vannas istabā un atvāzt Stasa medību kabatas nazi, lai iegrieztu, bet es apstājos, es ieelpoju, izelpoju un apstājos.