šodien lekcijā rādīja ļoti pretīgu deviņdesmito gadu zombijfilmu. prom iet nevarēju, jo lekcijas beigās bija jāiesniedz kopsavilkums par redzēto un dzirdēto. ļoti centos, bet vienalga vienmēr pacēlu acis un paskatījos tieši tad, kad nevajadzēja. beigās visi jau apradām ar to nebeidzamo sarkano šļuru.

"english literature is such a heterosexual subject, but things are way more kooky over on our side."

vakarvakarā sapazinos ar tik daudziem jauniem cilvēkiem, ka tagad, izejot nelielajās jūrmalas ielās, šausmīgi uztraucos, vai kādu no viņiem nesastapšu un kāda sociālā etiķete tiek no manis gaidīta. pēc pārsteidzoši laba pāris stundu miega un ar patīkami noturīgu rūgtumu rīklē devos uz šīgada pirmo lekciju, kas notika šausmīgi mazā auditorijā ar draņķīgu gaisa cirkulāciju un es, protams, galīgi negribēju, lai kāds sēž man blakus un lien manā aurā, bļe. bet viens meičuks tieši nāca sēsties man blakus, es galvā izmisīgi ievaidējos un blakus krēsls, uz kura meičuks apsēdās, salūza. sabijos pati no sevis. šīgada pirmais iepazītais priekšmets (un faking viens no diviem vienīgajiem šajā semestrī - kas, ellē, ir mana augstākā izglītība?!) bija british tv drama and society, kas man tā kā īsti neinteresē un tā kā īsti nepiedien manam radošās rakstīšanas grādam, bet tomēr bija jēdzīgākais no piedāvātajiem izvēles priekšmetiem. jaukais pasniedzējs teica, ka tiem, kas neskatās iepriekšminēto british tv drama, būs sarežģītāk, bet lai mēs neraizējamies, jo šis ir tikai viena semestra pasākums un drīz viss būs galā. tā es arī sevi mierinu šajā visā skolas piņķerīgajā sakarā, drīz viss būs galā. vismaz laikam man tiks tas prieks rakstīt esejas par my mad fat diary un skins, sešpadsmitgadīgā rugetta var justies apmierināta.

izrādās, ja tev kādreiz ir anormāli garlaicīga vieslektore ar sākumskolnieku pedagoģijas metodēm, kas pēc lekcijas laipni piedāvā pierakstīt savas kontaktdetaļas, bet tu to nedari, jo tev ir problēmas ar autoritātēm un tu domā, ka tev nekad ar šo personu vairs nebūs nekādu darīšanu, tu ļoti smagi kļūdies, jo viņa ir nozīmēta kā tava bakalaura vadītāja. un tev ir pēc pāris stundām ar viņu jātiekas, bet tu vēl dienu esi latvijā, simtreiz pāršķirsti pagājušā gada pierakstus, ja nu gadījumā tur pēkšņi kaut kas uzmirdzas.

iemetu aci skolas orākulā, lai precīzi noskaidrotu akadēmiskās nākotnes tumšos toņus, bet, hei, patiesībā nav nemaz tik slikti. šajā semestrī kursadarbi pārsvarā jāražo eseju un teksta analīzes formātā, būs arī viens īsstāstiņš, no kā es nebaidos. protams, neiztikt bez kāda diseni pisošā priekšmeta, kas ir pagājušā gadu divu briesmīgāko apvienojuma atgremojums un pieprasa četrus rakstus pētnieciskās žurnālistikas stilā + intervijas (un man nav ne mazāk jausmas, kur gribu iedziļināties), turklāt šis bija izvēles priekšmets, tā kā pati sev vien sagādāju tās problēmas. toties šajā semestrī sāksies tāds brīnišķīgs priekšmets kā kritiskā domāšana, kura syllabus rāda, ka week 7 tēma būs 'literary feminism - if your pen were a penis', kas man liekas daudzsološi. mācību saturs mani pārsvarā neapmierina, bet dažnedažādu nosaukumu sacerēšana viņiem padodas. tajā pašā kritiskajā domāšanā būs arī mans universitātes pirmais un šogad vienīgais eksāmens, tikpat daudzsološi. orākuls saka, ka iepriekšējam gadam šis eksāmens notika manā dzišindin dināā, bet es tā kā ceru savējo svinēt mājās, ne eksāmenā vai, vēl ļaunāk, izvācoties no komūnas.

visnotaļ jestri lika sajusties arī fakts, ka mūs, studentiņus, drīz sauks uz option choice meetingiem un, cerams, pastāstīs tuvāk par bakalaura radīšanu. pagaidām esmu uzzinājusi, ka mūsu bakalauru sastādīs 10000v proza + 5000v skaidrojošā eseja, un tas izklausās gana interesanti. katrā ziņā gaismu tuneļa galā redzu. jaungada dienas miers mani nav pametis.

šajā semestrī vispār katru mēnesi kaut vai uz dažām dienām būšu mājās un tas jau ir daudz, un tāpēc jūtos it kā man puslīdz būtu savs sūds kopā. bet pirms dodos atpakaļ, noteikti vēlreiz jāaizstaigā uz lnmm dzīvi pirms interneta.

rakstīju kursadarbu un nokļuvu vikipēdijas šķirklī 'shades of pink.' tā nav prokrastinācija, man tiešām vajadzēja uzzināt, cik daudz dažādos veidos var pateikt 'rozā.' mans kursadarbs ir mīlīgs stāstiņš par rozā brillēm, bet kad pirmdien klasē biedri smaidīgi jautāja, kas notiks tālāk, un es atbildēju 'oh, they're not gonna have a happy ending,' viņi mazliet saskuma. un tagad es domāju, pa kuru laiku esmu kļuvusi tik bitter un ciniska, ka visiem stāstiem automātiski lieku bēdīgas beigas, nē, nu labi, es precīzi zinu to brīdi, kurā pārvērtos tik bitter un ciniska. tagad uzvedos it kā bēdīgas beigas būtu the new black.

skolā šodien negaidīti uzradās mans pagājušā gada mīļākais pasniedzējs un stāstīja par lorkas dzeju, kas bija patīkams pārsteigums. "wow, that was a sexy poem," kursabiedrene atzina, kad bijām izlasījuši 'madrigal de verano' atdzejojumu. gandrīz neaizgāju uz to semināru, bet tomēr piespiedu sevi, jo trīs nedēļas atlikušas līdz dedlainiem, domāju, ka apspriedīsim tos. mans raizīgais prāts pat iedomājās pirms semināra izprintēt iesāktā kursadarba melnrakstu, ja nu vajag, bet tiku atalgota ar sexy poems. un pēc trim nedēļām jau būšu rīgā. forša diena.

šodien notika viskaitinošākā lieta visu kaitinošo lietu vēsturē. priecīga devos uz drukāto mediju lekciju, kas ir mans otrs mīļākais priekšmets šogad, un ieraudzīju auditorijas priekšā aizvietotāju, bet arī par to biju visnotaļ priecīga, jo šis kungs jau kaut ko pagājušogad man bija aizvietojis mediju priekšmetos un viņam tas bija izdevies labāk nekā pierastajam pasniedzējam. tikai šodien viņš mani galīgi neiepriecināja un iesāka ar gariem ievadiem par to, kāpēc nav lektore prastā ieradusies, kaut ko parunāja par kursadarba izstrādi (ok, tas bija noderīgi, jo pirms tam tikai tumša bilde rēgojās) un tad ņēmās runāt kādiem ceļiem teorētiski varētu aiziet šodienas lekcija. es jums varētu to vadīt, re, man pat ir slaidi (slaidi izskatījās ok), bet es nezinu, vai tā vajag, tāpēc varbūt rīkojam balsojumu un lekciju pārceļam, bet šodien ejam mājās. viņš mums pat nodemonstrēja sagatavotu pros/cons listi, kurā cons bija divreiz mazāk, bet es nesaprotu, kur prikols, kāpēc nevar vienkārši novadīt lekciju? neviens nebūtu pamanījis atšķirību, ja neskaita to, ka parastā lektore ir sieviete un aizvietotājs ir vīrietis, kurš, turklāt, tāpat ir pasniedzis mediju lietas lielai daļai klātesošo. un tad sākas tas sūda balsojums, kurā visi aizklāti un demokrātiski, ķeksējam lapiņās savu izvēli un tad pa visu auditoriju laižam maišeli, tā vietā lai, nu es nezinu, paceltu rokas vai skaļi bļautu kā spartas tautas sapulcē. un tas viss mēsls prasīja četrdesmit piecas minūtes, kas jau ir apmēram puslekcija. protams, ka ar desmit balsu pārsvaru uzvarēja pret, un es paliku dusmīga un bez lekcijas. aizvietotāja kungs, kā varam iedomāties, ir zaudējis krietnu daļu manu simpātiju. slaidus gan solījās atsūtīt. stulbā augstākā izglītība.

skolas bibliotēkā stāviem apmainījās klusā un trokšņainā mācību zona. man prieks, jo tagad lielākā daļa manu priekšmetu grāmatas ir klusajā zonā, bet daudzi šīs pārmaiņas nav ievērojuši. stulbie, skaļie narkomāni, purpinu kā ome. diemžēl man jāatzīst, ka, ja es arī būtu baltais, konservatīvais jūrmalnieks, man noteikti riebtos manā miestā ievazātā studentu varza.

ļoti sen neko sakarīgu neesmu rakstījusi. nu tā, rakstījusi-rakstījusi. vasarā uzčinīju pāris ievadrindkopas un sākumus, kas bija diezgan daudzsološi, bet tad bija vai nu "ai, tāpat nav iedvesmas" un aizcirsts dators, vai arī vampīrdraudziņš uzrakstīja. tad vēl stāstīju sev attaisnojumus, ka iedvesmas nav un rakstīt negribas, jo darbs ar rakstīšanu saistīts, tak neies vēl pa vakariem mocīties, vai ne? domāju, ka rudenī atsākšu kārtīgi, ir jau oktobris un pagaidām nekā. studijas, protams, riebjas. viss riebjas. radošie priekšmeti šogad man ir mazākumā, bet vienalga uzdzen vēmienu. un kad mums semināros dod promptus, es uzreiz cenšos atcerēties, ko no vecajiem gabaliem lai izmanto, tā vietā, lai uz vietas ģenerētu jaunas idejas, jo man nesanāk desmit minūšu laikā izdomāt un uzrakstīt kaut ko krutu un wow un ko varētu klasē nolasīt bez aizķeršanās. nu labi, pat ne krutu un wow, vienkārši kaut ko sakarīgu un ok, jā, šis bija tā tīri neko, bet kaut ko J A U N U galvenais, saprotiet. es tak pati izlēmu, ka veco manuskriptu tēmas, ok, tās nedeg, bet tās vajag aizmirst un sākt producēt ko jaunu, tad nahuj es klasē panikoju par īsu atmiņu. bet tāda jau arī ir mana augstākā izglītība, tāds pēcskolas pulciņš drīzāk. pāris stundas nedēļā, kurās pasniedzēji stāsta, cik noderīgi ir izmantot mind-maps.

šodien lekcijā pasniedzēja jautāja, cik daudzi no klātesošajiem zina, kas ir gūtenberga iespiedmašīna. klātesoši bija apmēram sešdesmit cilvēki, lielākā daļa mediju un žurnālistikas studenti. neviens nepacēla roku. (kāpēc es nepacēlu roku, negribēju izcelties un pievērst uzmanību, tas viss ir atsevišķs temats, par kuru kaut kad jāatceras pastāstīt terapeitei.) ak kungs, wtf, cilvēki, jums vispār nav nekādu vēstures pamatzināšanu? skumji, bet man nav pa ceļam ar 98% cilvēku šeit. rīt mājās balle, kuru no sākuma gribēju, tagad šausmīgi negribu, pilnīgi apsveru domu aizmukt pie draudzenes uz nākamo jūrmalu vai londonu. un tas nav nekāds pms, es pārbaudīju.

man ļoti pietrūkst manas terapeites. man ļoti pietrūkst rīgas, vai esmu to jau minējusi pietiekami? diemžēl lielākā daļa manas cibas ir manas ilgas pēc mājām un čīkstēšana par manu šķībi greizi nepareizi izvēlēto skolu. martas asinis šovakar spēlē briāna?šarlotes? ielā, bet man jāiztiek ar bandcampu. man pietrūkst vampīrdraudziņa. man pietrūkst mana velosipēda, pa kāpnēm grūti uznesamā un vanšu tiltā uzstumjamā.

kāds prieks un laime, ka skoliņa atsākusies. diemžēl jau paspējuši šonedēļ atcelt vienu lekciju, bet pirmais seminārs aizvadīts gauži labi, lai arī man joprojām grūti runāt pilnā klases telpā, vienalga cik reižu pie sevis iepriekš noskaitu tos divus teikumus. uz nākamo nedēļu jau tūkstoš vārdu jāuzčinī. super. tiešām. pietrūka skoliņas.

sāku rītu pasūtot jaunu mēteli. skaists. tik maza nelaime, ka clashos ar vienu no manām mīļākajām somām, nu tad jauna soma arī jāpasūta, ak vai. pa logu paskatoties nepateiksi, bet vakar staigāju savā lielajā, sprogainajā un foršajā ziemas mētelī un nebija ne par vēsu, ne par siltu. varēju iet staigāt gar jūru, līdz promenādei, līdz smukajām southsea ielām un mājām, bet kurpes gan neganti spieda un aizgāju paklausīties par nākamā gada priekšmetiem. vismaz akadēmiskā nākotne izskatās daudz labāk, tādi priekšmeti kā mediji un propaganda, kritiskā domāšana, beidzot kaut kas nieku sakarīgāks par sūkājošajiem šīgada core subjects, kaut gan pieņemu, ka arī tie ir tikai slēpta pirmkursnieku dabiskā atlase.