vakar beidzot biju dejot!

vecāmāte atnāca ciemos, apskatīja manu garderobi un paziņoja, ka man vajadzētu ģērbties spilgtāk.

vakar saķēru iesnas un, mājupbraucot, piestāju esplanādē uzpīpēt un paraudāt, jo tiešām likās, ka nāve ir klāt.

izskatās, ka mana pirmsmēra dzīve sāk pie manis atgriezties, kad es pēc tās tik izmisīgi vairs neilgojos. rodas pielāgoti plāni un kaut kādas nebūt iespējas, tikai tas viss man liek justies mazliet trauksmaini un neērti. jau biju samierinājusies un adaptējusies. vairs neesmu gatava nakts vidū lekt uz riteņa un mīties kaut kur, labāk izgulēties un visu nākamās dienas pirmo pusi veltīt pārdomām, vai tas tiešām ir vajadzīgs. bet gribu prieku. visos iespējamos veidos.

kad jādodas prom uz pailgāku brīdi un mājdzīvnieciņš jāatstāj viens, vienmēr salieku viņam mīļākos ēdienus ar kaudzi un bezjēdzīgi piekodinu, lai visu neapēd uzreiz. un tūlīt viņš iekožas kādās trīs lietās. īstenībā jau liekulīgi no manas puses, jo es taču daru tieši tāpat.

šorīt man uztaisīja kafiju, bet es vēl nedaudz aizmigu un pamodos, kad tā jau bija atdzisusi. bet man uztaisīja vēl vienu. visa diena apmēram tāda pati, tomēr esmu mierīga un priecīga.

nekas tā neuzlabo dzīves kvalitāti kā jauna ādas jaka.

upd.: jaunas brilles tho!

šodien biju uz kino, noskatījos "beats", ļoti patika, UN pēc tam aizgāju uz laika suņa koncertiņu! pilnīgi normāla vasaras diena. ja neskaita nez no kurienes uzradušos, labi piemirsto anksi pirms lielu pasākumu apmeklēšanas, kā arī riebumu par rindā cieši stāvošiem indivīdiem, kas elpo pakausī. ir diezgan skaidrs, ka drīz mums būs jālien atpakaļ karantīnā, tāpēc es gribu aši izbaudīt pāris pilsētas vasaras parādības.

sestā diena kolhozā - gribu reivot, nevis ravēt, gribu uzvilkt kleitu, uzkrāsot sarkanas lūpas un pastaigāties pa miera ielu. es pat mājās gulšņājot nekad neesmu tik briesmīgi saģērbusies kā šeit, bet nu laikam iet vagās un būt smukai ir pārāk augsta pilotāža priekš manis. man tāpat ir gandrīz vai iepaticies iet vagās, it īpaši, kad esmu tālajā galā un austiņās ieskanas kāda zīmīga dziesma, kas parauj pusminūtes bimbu. pusminūtes bimbu izraisa lietas, ar kurām laikam netieku galā vai kuras nespēju noformulēt - ir tikai sajūtas, atmiņas un bildes gar acīm. bet pusminūtes bimbu izraisa arī tik vienkāršas lietas kā vagas un daba.

es pat nezinu, kur gribu doties un ko darīt (vēl bez augstāk minētajām lietām) pēc kolhoza avantūras beigām (jau rītdien lol). gribu būt pūkains, miegains un murrājošs kaķītis. visu laiku skatos savas bildes, kas uzņemtas no pagājušā gada augusta līdz šī gada februārim un gribu būt tā meitene, kurai ir gari mati, kura dzīvo skaistā un laimīgā neziņā. kura pat izskatās skaista un laimīga.

ceturtā diena kolhozā - gandrīz apraudājos, kad man garām zemu nolidoja stārķis.

nedēļu pavadu nekurienes vidū un strādāju kolhozā. biju cerējusi, ka, esot prom no rīgas kairinājumiem, varētu nelietot alkoholu un nesmēķēt, bet vakarvakarā mūsu bohēmistu-ravētāju kompānija sajuta spiedošu vajadzību pēc tā un ar pēdējo autobusu no nekurienes aizbrauca uz bausku pēc hesburgera, cigaretēm, tamponiem, aliņa un vīna, īsti nezinot, vai atpakaļ uz nekurieni nebūs jāiet 15km ar kājām. vismaz bija piedzīvojums (un atpakaļ braucām ar taksi).

mans mazais rescue mājdzīvnieciņš joprojām nav iemācījies padzerties šī pusotra gada laikā, kopš dzīvo pie mums. ir tik traģikomiski skatīties, kā viņš tveicē snauž, uzlicis zodu uz ūdens bļodiņas un noteikti savā mazajā galviņā domā, cik karsti - ja vien viņš saprastu, ka šo trauku var izmantot ne tikai kā spilvenu. (dzīvnieciņam 24/7 tiek nodrošināts svaigs un spirdzinošs gurķis.)

pirmo reizi kopš marta biju ārpus rīgas (laukos, turklāt vēl kādos!), bet gribēšanās atpakaļ uz rīgu ir tāda pati kaitinoša pieraduma neiroze kā nikotīns. man gan šobrīd ir sajūta, ka vairs nekad negribēsies nikotīnu, uz čipsiem arī negribas skatīties, bet nu tūlīt pāries.

esmu visnotaļ lepna ar sevi, jo esmu ne tikai nupat pabeigusi savu pirmo antropoloģijas studiju gadu, bet arī pirmo reizi kancelējusi plānus, kuros man negribas piedalīties! par godu šai pašizaugsmei esmu uzjaukusi mīklu šokolādes kēksam, krāsns jau silst.

baigi forši apzināties, ka man vairs nav jāpiedzīvo tā huiņa, kurai kādreiz labprātīgi piekritu kaut kādu iemeslu dēļ.

pirmā sesija bija psiholoģiski smaga, otrā sesija ir akadēmiski smaga. sesijas ir tieši tikpat smagas, kā agrāk biju dzirdējusi, neviens par to nemelo un neizpušķo. ir pēdējie metri, ir neiesākti darbi un nabaga nogurušo studentiņa dvēseli, kurai šobrīd pat negribas it nekādu eskeipismu, veldzē tikai depeche mode un dienvidus aliņš.

šorīt (pat puslīdz normāli) uzrakstīju eksāmenu un pēc tam aizgāju nopirkt savas ikvasaras episkās sandales. kad beigsies sesija, nopirkšu vēl vienu pāri. ar diviem episkiem vasaras apavu pāriem vajadzētu būt diezgan jautri.

varu oficiāli paziņot, ka man vairs nav bail mīties pa baronielas velojosliņu un pāri vef tiltam. bet šodien bija tāda diena, kur jāstājas pie katra luksofora. tagad vakarā beidzot pār rajonu uzausa smuka gaisma un es izgāju pastaigā. bet šovakar bija tāds vakars, kad katrā rajona kvartālā parādījās kāds neomulīgs purns.

tik ļoti negribas tikpat depresīvu vasaru kā divas iepriekšējās.

nenosūtītās īsziņas. man ir apriebies ar tevi nerunāt. varētu arī nosūtīt.