es tiešām esmu kļuvusi produktīvāka un uzcītīgāka vai arī tas tikai septembris?

kāds pārsteigums, protams, ka es šodien apraudājos pirmajās lekcijās. kā saka, we're here for a good time, not for a long time, bet es priecājos par katru brīdi.

es laikam piedzīvoju to brīdi, par ko es runāju, kad saku, ka gribu izspiest sevi kā citronu, bet izrādās, ka patiesībā man tas tik ļoti nemaz nepatīk. nedēļu no vietas stresoju, domāju un daru visas iespējamās lietas, lai pirmkursniekiem sagādātu brīnišķīgu studiju uzsākšanas pieredzi, bet aizmirstu, ka man ir sava dzīve un vispār es uzsākšu otro kursu un arī esmu pelnījusi brīnišķīgas pieredzes. ir forši, kad pirmīši tev saka, ka pirmā diena viņiem sagādāja prieku, bet tajā brīdī tu esi pārguris un to īsti neizbaudi. nu neko, drīz jāmauc uz aristoteli, atkal jābūt manai slapjo sapņu enerģijas pārpilnajai un atvērtajai versijai par sevi. rīt vispār uz lekcijām jāmauc.

skaidri zinu, ka man ir problēmas ar tradicionāliem sliktiem ieradumiem, bet to, ka visbriesmīgākais no tiem patiesībā ir kofeīns, es saprotu tikai dienās, kad no rīta esmu paspējusi izdzert tikai vienu kafiju un tad pēcpusdienās bezspēkā kaut kur mētājos. septembris ir sācies brīnišķīgi, kļūs vēl tikai labāk, bet man jau tagad ir jocīgi domāt par to, ka rītdiena ir pēdējā diena, kurai nav īpaši svarīgu plānu, lai gan es ceru, ka pēdējā brīdī kaut kas uzradīsies. man arī būs žēl atvadīties no sava veselīgā miega režīma, vēl pēdējās divas dienas, kad varēšu aiziet gulēt pirms vienpadsmitiem. tomēr tā nav īpaši augsta cena par atgriešanos manā mīļākajā studenta režīmā. pirms mūs visus atkal aiztriec mājās un mēs redzamies tikai microsoft teams.

priekš vasaras, kas gandrīz tika atcelta, šī bija diezgan laba. es tikai nepaspēju tos piedzīvojumus, bez kuriem agrāk šis gadalaiks nebija iedomājams.

nevaru saņemties piezvanīt terapeitei, bet rītvakar iešu dejot, kam vajadzētu mazliet sakārtot iekšieni un atlikt vajadzību pēc šī zvana uz kādām pāris nedēļām.

izrādās, ka man bija pietrūcis tas brīdis, kad pilnā kinozālē kādam tehnoloģiski neapdāvinātam cilvēkam neatlaidīgi sāk zvanīt telefons.

laikam man jāadoptē suns, jāuztaisa jauns tetovējums, vairāk jālasa akadēmiskie žurnāli un mazāk jādomā par pretējo dzimumu.

vakar biju uz sālsmaizi dzegužkalnā un mēs piedzīvojām visintensīvāko, vissmieklīgāko un visneparedzamāko scrabble partiju jebkad. tas bija tik wild, ka man šis fakts ir jāpiemin cibā.

ja nebūtu viss sapisies, šodien lidotu uz berlīni.

augusts ir tik lielisks mēnesis. augusts ir kā tas brīdis, kad tu, mazliet iereibis, ieej bāra tualetē un spogulī sev stulbi uzsmaidi, jo tajā brīdī tev šķiet, ka tu izskaties brīnišķīgi. un izskaties jau arī, kad depresīvais jūlijs ir garām. es pat negribu, lai burvīgais augusts beidzas. bet septembris man ir kā personīgais jaunais gads un to es gribu daudz vairāk.

es taču vispār vairs neko nerakstu.

es jau sāku atgūt prieku, iedvesmu un enerģiju, parādījās darāmie darbi un, nespēju tam noticēt, mazāk kā mēnesis atlicis līdz studēšanas prieku atsākšanai, bet pēkšņi manā foršajā paveicamo darbu sarakstā ir ievazājusies nepieciešamība izraut gudrības zobu.

šodien gadījās kā tiem sludinātājiem "black books" pilotepizodē - visu dienu gaidīju iespēju pirmkursniekiem pastāstīt par studentu pašpārvaldi, bet, kad beidzot atradās kāds klausītiesgribētājs, šausmīgi samulsu un nezināju, ko teikt.

esmu atpakaļ realitātē. apēdu četrus saldējumus. ir diezgan labi.

centieni kļūt bezkaunīgākai fotogrāfijā vol.25372 - es diezgan ļoti izlīdu no savas komforta zonas, bet tāpat esmu un vienmēr būšu neapmierināta ar sevi, ja neesmu aizsniegusi vistālāko sienu tajā ārpuszonas telpā.

man tādas aizdomas, ka laukos sanāk dzert vairāk nekā pilsētā.

nespēju noticēt, ka šovasar jālaiž garām ainara mielava koncerts stricka villā. tā jau gandrīz kļuva par tradīciju. :(

man sākās gan mēnešreizes, gan tirpas pa muguru no 2008. gada meiteņu popa

nedēļas nogalē paspēju gan izplosīties, gan iztīrīties, gan nomierināties. pēc šī visa man liekas, ka esmu tikusi galā ar to saspringumu un nepatīkamajiem intensitātes uzliesmojumiem, kas mani nomāca pēdējās 30 dienas. ir forši apzināties, ka esmu labās rokās, bet vēl foršāka ir tā sajūta, kad apjēdz, ka pašas rokas arī ir pat ļoti spējīgas.