izskatās, ka mana pirmsmēra dzīve sāk pie manis atgriezties, kad es pēc tās tik izmisīgi vairs neilgojos. rodas pielāgoti plāni un kaut kādas nebūt iespējas, tikai tas viss man liek justies mazliet trauksmaini un neērti. jau biju samierinājusies un adaptējusies. vairs neesmu gatava nakts vidū lekt uz riteņa un mīties kaut kur, labāk izgulēties un visu nākamās dienas pirmo pusi veltīt pārdomām, vai tas tiešām ir vajadzīgs. bet gribu prieku. visos iespējamos veidos.