es laikam tagad saprotu, ko cilvēki pagātnē man ir centušies pateikt. piedodiet, ka tik vēlu.

- man liekas, ka es neesmu morāli gatava vēl vienai ziemai.
- saņemties pateikt svarīgas lietas draugiem ir grūtāk nekā saņemties pateikt svarīgas lietas romantiskajām interesēm.
- džinsi ar augsto jostasvietu vairs nav gana labi, man tagad nepieciešami džinsi ar ļoti augsto jostasvietu.

es jau biju aizmirsusi kā ir visnotaļ spontāni nopirkt teātra biļetes kādam no nākamās nedēļas vakariem.

vakarvakarā tiku pie jauna rakstāmgalda, kas ir ievērojami palielinājis manas produktivitātes spējas, un šorīt divu stundu laikā paveicu teju visus šīsdienas uzdevumus.

aizvakar ciemos bija draugi, kas palīdzēja pārkrāsot dzīvokli, un tas bija tik wholesome, skaists process, skaists rezultāts. šī nedēļa kopumā bija ļoti sociāla - šodien man pat bija nenormāli garlaicīgs randiņš, ka būtu labāk palikusi mājās un priecājusies par savām svaigi krāsotajām sienām.

godīgi sakot, vienīgais, ko šobrīd gribu darīt, ir iet uz lidlu un besīties tikai par stāvēšanu rindā.

sestdiena laikam ir vienīgā nedēļas diena, kad es nejūtu trauksmi. par laimi, svētdienās tirgus ir vaļā un es varu nopirkt sev puķītes, jo ko tad vēl citu var iesākt, ja ne pirkt puķītes. var aizbāzt sevi ar ogļhidrātiem un lietot alkoholu, to es šonedēļ esmu darījusi katru vakaru un šis arī nebūs izņēmums. nezinu, kā citādāk sevi mierināt, kad vienlaikus jāmenedžē daudzi dažādu apjomu projekti, no kuriem svarīgākais un sarežģītākais (un arī kuru es šobrīd vissparīgāk ignorēju) ir parūpēties par sevi. mans pirmdienas rīta pirmais uzdevums būs parūpēties par sevi, ceru, ka nenolažošu.

katru reizi, kad es ēpastā rakstu "nice to e-meet you", kaut kur nomirst feja. pēdējās divās nedēļās esmu nogalinājusi ļoti daudz feju.

liekas, ka internetos šobrīd visi sacenšas, kurš vislabāk aprakstīs to, cik slikti ir. vienubrīd naivi domāju, ka esmu puslīdz sagatavojusies tam, ka rudensziemas vakaros nebūs nekādas sevišķas izklaides, izkalu plānus paņemt līdzi kameru, statīvu, kādu draudziņu un vazāties pa rīgu, uzņemot bildes ar, nezinu, tukšām, īpaši neapgaismotām ielām, bet nē, izrādās, ka šī stulbā, ieilgusī, drausmīgā, iespējams-tikai-latvijā situācija spēj atņemt pat fotopastaigas. nu labi, vismaz saule sāk rietēt agrāk, bet tā jau tas nav nekas īpaši priecīgs.

kāda jēga no brīvdienām, ja tās netiek pavadītas ārpus realitātes? pēc divām vēju pilsētā pavadītām dienām mani mati bija tā sapinkojušies, it kā es nebūtu tos vismaz nedēļu aiztikusi ar ķemmi, lai gan patiesībā vien dažas stundas sēdēju pie jūras. un tagad man ir ļoti grūti saņemt spēkus šai nedēļai, lai gan cerēju, ka jūras gaiss izfiltrēs kaut kādus sūdus no prāta.

izrādās, ka vislabākais veids kā atslābt pēc briesmīgas nedēļas, ir piektdienas vakarā mājās skatīties dīvainas iTV doķenes, dzert aliņu un domāt, ka patiesībā man ļoti pietrūkst tās dīvainās salas, no kuras es raudādama atgriezos pirms diviem gadiem. that's the most detached from reality I've ever been. :D bet nu maģistra programmas londonā varbūt vēl nesākšu pētīt.

izrādās, ka strādāt ar tulkojumiem ir tieši tikpat briesmīgi un garlaicīgi, pat ja man pašai nekas nav jātulko.

šodien pilnā nopietnībā gūglēju, kā ieviest pozitīvās domāšanas ieradumus. bet varbūt tas ir tikai manis pašas labad, ka nobrucis mesendžeris un es šobrīd nevaru cilvēkiem rakstīt dusmīgas ziņas.

manā prātā "kāpēc gan lai tava dzīve nevarētu būt tāda, kādu tu to vēlies?" nemitīgi cīnās ar "kāpēc tu domā, ka šoreiz būs citādi?". tomēr tikt pie tās pirmās daļas bija ļoti atbrīvojošs sasniegums.

tās jocīgās sāpes, kuras mamma bērnībā paskaidroja ar "kauli sāp, jo kauli aug", tā visa mana būtība jūtas pēdējās nedēļās. augt ir neērti. kaut kas spiež, tāpēc jāspraucas kur citur. neērtas ir arī nakts vidū piedzīvotas situācijas, pavisam neērti ir par tām pārdzīvot turpmākās dienas, bet vēl jocīgāks, lai arī atbrīvojošs diskomforts ir šīs sajūtas izmest pa logu uz visiem laikiem. jo tas vairs nekad nebūs aktuāli. manī vairs nav vietas. man gan drusku pietrūkst tās meitenes, kas es biju pirms dažiem gadiem un kura izstiepās un sarāvās, lai tam visam viņā pietiktu vietas, bet esmu diezgan droša, ka vairs negribu būt tā meitene. man patīk, ka es biju viņa. viņa arī taču no kaut kā izauga. bet viņas problēmas man vairs nespiedīs, man tam vairs nav laika, man jāuztraucas par nākamo augšanas fāzi.

tas, ka es visu laiku esmu izbesīta, noteikti nenozīmē to, ka neesmu priecīga!

vakar pie glāzēm, šķiet, pirmoreiz bija tā, ka ar kādu neizplūsti sarunās par vakcināciju. protams, ka tas vienubrīd neizbēgami uzpeldēja pāris teikumos, bet nu smieklīgi, jo pēdējo mēnešu laikā tiešām visās sarunās tas ir bijis ļoti iztirzāts temats. šodien es pirmoreiz biju pārgājienā viena pati un tas arī izrādījās fiziski grūtākais gājiens līdz šim, bet tāpat ļoti baudāms pasākums. galvu iztīrīja daudz labāk nekā pagājušās nedēļas reiva terapija. vienīgi gribējās dalīt iespaidus vēl ar kādu.

man ir ļoti auksti bez manas kaimiņienes. viņas dzīvoklī glabājas siltuma atslēga (gāzes katls), bet viņa pati pēdējās aukstajās dienās ir kaut kur notinusies un nav ieslēgusi apkuri. es ļoti gaidu viņu atpakaļ.

neviens neteica, ka patiesībā man tam visam nepietiks enerģijas, tāpat kā neviens neiedomājās, ka es jutīšos līdzīgi kā pirmajā kursā ar manu melnā darba avantūru. ja vakardien es biju supercilvēks, tad šodien uzreiz pēc lekcijām aizbraucu mājās, atlūzu uz divām stundām un pēc tam tikai izgāju tikai līdz miskastei vai uzpīpēt. bet nevar jau pilnībā ļauties vājumam, tāpēc savu mīļāko komfortmaizīšu sastāvdaļas ēdienreizēs satinu pilngraudu tortiljās, un secināju, ka baltmaize tomēr ir lielākā daļa baudas šajā pasākumā. vispār jau man kādas divas nedēļas nebija bijusi tāda lieta kā trīs pieklājīgas ēdienreizes dienā. nu neko, baltmaizi paņemšu līdzi pārgājienā sestdien, lai gan izskatās, ka iešu viena, jo, protams, ka kaut kam bija jānoiet greizi. varbūt arī neiešu vispār, jo tie nieka 10 kilometri uz kājām (bez kompānijas, kas uzklausīs čīkstēšanu) šobrīd izklausās briesmīgi, lai arī cik ļoti nepietrūktu būt dabā.

es tiešām nevēlos dzīvot kopā ar šo nogurumu līdz izlaidumam. savā ziņā pastāv cerība, ka vēl viena ziema karantīnā mani no tā atpestītu, bet ir tik briesmīgi domāt par ko tādu, fui.