tās jocīgās sāpes, kuras mamma bērnībā paskaidroja ar "kauli sāp, jo kauli aug", tā visa mana būtība jūtas pēdējās nedēļās. augt ir neērti. kaut kas spiež, tāpēc jāspraucas kur citur. neērtas ir arī nakts vidū piedzīvotas situācijas, pavisam neērti ir par tām pārdzīvot turpmākās dienas, bet vēl jocīgāks, lai arī atbrīvojošs diskomforts ir šīs sajūtas izmest pa logu uz visiem laikiem. jo tas vairs nekad nebūs aktuāli. manī vairs nav vietas. man gan drusku pietrūkst tās meitenes, kas es biju pirms dažiem gadiem un kura izstiepās un sarāvās, lai tam visam viņā pietiktu vietas, bet esmu diezgan droša, ka vairs negribu būt tā meitene. man patīk, ka es biju viņa. viņa arī taču no kaut kā izauga. bet viņas problēmas man vairs nespiedīs, man tam vairs nav laika, man jāuztraucas par nākamo augšanas fāzi.