es tiešām nevēlos dzīvot kopā ar šo nogurumu līdz izlaidumam. savā ziņā pastāv cerība, ka vēl viena ziema karantīnā mani no tā atpestītu, bet ir tik briesmīgi domāt par ko tādu, fui.

ir jautri, bet nav arī baigi viegli.

būtu forši, ja es savu brīvo laiku izmantotu arī mājas tīrīšanai, sintiņa spaidīšanai, fotografēšanai un augu kopšanai. divus podiņus vakar izmetu.

ak un vai, es pat laikam tomēr nealkstu pēc jaunā mācību gada sākuma. no domas, ka manai jaunajai, vēl nesamenedžētajai rutīnai pa virsu nāks manas līdz šim mīļākās augstākās izglītības avantūras divi pēdējie cēlieni, paliek mazliet nelabi ap dūšu.

darbiņā mēdz skanēt pārāk smeldzīga vecā mūziciņa, kas iedvesmo tikai apcerīgi lūkoties uz avotu ielu, tā nu šodien izdomāju strādāt no mājām, un mana "darba" mūzika ir ansis un alejas. šos izpildītājus klausos tikai otro reizi dzīvē un vēl neesmu paspējusi tiem piesiet smeldzi.

upd.: tieši kā es piemirsu, ka strādāšana no mājām iedvesmo tikai uz diendusām?

es nezinu, kurā impostora sindroma spektra galā tas ir, bet mani ļoti nemierīgu dara tas, ka pēkšņi saņemu ļoti daudz pateicības par situācijām, kurās visa mana kontribūcija ir bijusi stāvēt malā un labi izskatīties.

mani šausmīgi nogurdina gan šī sabiedrība, gan pašas optimisms. pirms pāris gadiem pieņēmu izsvērtu un apzinātu lēmumu, ka vēlos dzīvi turpināt latvijā, jo šeit cilvēki runā manā mēlē, visās tās iespējamās nozīmēs, un mani saprot, bet pēdējā laikā šī apgalvojuma patiesums tiek noārdīts arvien vairāk.

man ļoti skauž, kā berlīnē tik mierīgi līdzās pastāvēt var jezga un cieņa. gribu to atvest uz mājām.

dzirdēt savu mīļāko grupu random publisku vietu skaļruņos ir mana mīļākā casual magic izpausme.

sēžu un gaidu nedēļas nogali.

"kā sokas?"
"ļoti labi!"
"ļoti? kas tad nu? pasaulē ir taisnība?"

pirmās iesnas vienmēr nāk komplektā ar šausmīgu bezpalīdzību.

man ļoti nepatīk šausmu filmas, apmēram desmit gadus neko tādu nebiju skatījusies (pusaudzībā manā kompaškā šausmeņu cienīšana likās ļoti stilīga un tā nu man arī bija jāizliekas stilīgai šausmeņu cienītājai, un no visiem tīņu gadu peer pressure gadījumiem šis man liekas visjobanākais), bet "midsommar" gan bija ļoti ieintriģējusi. tā nu vakar to noskatījos mierinošajā r. kompānijā, bet beigu beigās visšausmīgākā lieta visā filmā izrādījās stulbo studentu neētiskā uzvedība lauka darbā.

cik labi pamosties vietā, kas nav rīga.

kāpēc visu dienu gultā skatīties seriālus ir tik slikti, bet lasīt grāmatas - tik labi? nedēļas nogali pavadīju horizontālā stāvoklī ar stulbiem un perversiem romāniem, kas bija diezgan lieliska atelpa no manas parastās lasāmvielas. tikai dažbrīd ļoti izbesījos par to, cik ātri un viegli visas literārās varones vienmēr beidz, un gribēju mest kindlu pāri istabai.

patiesībā es visu šo nedēļu jūtos kā vecā, labā pirmspandēmijas es. ne gluži aizpagājušā februāra naivās eiforijas līmenī, bet gana labi, lai bez īpašas gaušanās virzītos uz priekšu.

neviens mani nebrīdināja par to, ka atturēties no pīpēšanas ir daudz vieglāk nekā atturēties no džankfūda. :/

nespēju noticēt, ka kaut ko tādu teikšu, bet man ir līdz kaklam visu dienu, katru dienu būt kailai. un ne jau jautrā nozīmē.

sēdēt pie beberbeķu ezera šovasar man patīk gandrīz tikpat ļoti kā vecajās, mīļajās, smirdīgajās terasēs.

rītdien otrā pote, parīt pirmā disene kopš piespiedu pārtraukuma, līdz ar to vienīgā pieņemamā blakne ir nevaldāma vēlme tresīt.