22 Augusts 2017 @ 22:28
 
pēdējās pāris dienas esmu ļoti intensīvi pasākusi izmantot savu smago velosipēdu, kurš ir ļoti smags un kam riepas pamīkstas, bet es vislaik atlieku šīs problēmas risināšanu. anyway, vanšu tiltu šodien vien esmu pārminusi četras reizes. otrajā reizē man pretim minās mācītājs uz velosipēda. mana pirmā doma bija, oh, cik neparasts, bet jauks skats. savukārt otrā bija par to, ka tas noteikti liktos rēcīgi manam bijušajam, jo tas jēdzienam velodarastija piešķir jaunu dimensiju. un mana trešā doma bija, nahuj es joprojām par to domāju? es taču biju tā, kas pielika punktu visam tam sūdam ar to zābaku, kāpēc es joprojām pieķeru sevi domājot, kā viņš par kaut ko izteiktos vai domātu vai reaģētu? taču vairāk kā pusgads jau. bļin. un tas jau pats sliktākais, es joprojām iemetu acis viņa bēdīgajā tviterlentā un priecājos par savu attapīgo lēmumu saraut attiecības ar šo personu. ak kungs, tas ir vēl kaitīgāks ieradums par manu pārējo pašdestrukcijas buķeti. bet vismaz tagad es daudz pārvietojos ar velosipēdu. ētalona vietā nopirkšu vinariku, ar ko izvilināt uz pastaigu savu vampīrdraudziņu.
 
 
( Post a new comment )
(Anonīms) on 22. Augusts 2017 - 22:47
vanšu tilta vienā galā ir staķiks (vai nu jau sirķiks), kur var atrisināt pamīksto riepu problēmu
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
rugetta[info]rugetta on 22. Augusts 2017 - 23:00
zinu jau zinu, kamēr tiku līdz tam staķikam, pa ceļam pabraucu garām vēl diviem. laikam te vajadzīga nopietnāka attieksme problēmas risināšanai.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)