Nezāl`s jau neiznīkst - 28. Oktobris 2008

2:00 gāju gulēt, ap 2:30 aizmigu, modos 7:00. galva tāda viegla, ģīmis mazliet piepampis, bet būs jāiet to pasi taisīt. ēk. ja vien es zinātu, kur jāiet, kā tas notiek un cik man naudu noplēsīs... jāpajautā tantei gūglei.

upd. no tantes gūgles šodien neko nesaprotu. pē.

lai arī neko nespiežu, jūtos kā izspiests citrons.

Gabis man tur grupiņā šķiet visfiksākais. pāējie bērni šķiet tādi mierīgāki, šis šaujās kā maza raķete.
cik mīļi smieklīgi šis nāca no pusdienām ar meitenīti pie rokas. tāds pozitīvais sasmējiens man sanāca. viņš kaut kāds tāds citādāks tur izskatās, kad ir starp citiem bērniem. šķiet tāds lielāks, patstāvīgāks un visu varošāks nekā mājās.

citāts no mana sena ieraksta (apm. pirms diviem gadiem): "kaut kad, kad viss cits būs izdarīts, visiem citiem būs labi, tu pievērsīsies viņai - melnai, rūgtai, bez cukura. desmit minūtes, nieka desmit minūtes no laika jūras tu būsi tu līdz galam sev. pēc tam viss sāksies no sākuma. pieskriet, padot, iedot, izklaidēt, noguldīt, ieaijāt... izsijāt sevi prom."

jā, tad vēl ne, bet šobrīd es jūtos izsijājusies. nu tā pavisam. tas, kas te staigā ir tikai kaut kādas niecīgas atliekas no tā lielā, veselā, spēcīgā, daudz varošā un darošā. ko tur bēdāt. patiesībā - es nebēdāju. meklēju variantu, kā vilkt savu nejēdzīgo (vai ne) dzīvību. ir iespēja, bet es jūtos tik ļoti izsijājusies, ka nav spēka. es nezinu. muļķe esmu.