Nezāl`s jau neiznīkst - 27. Oktobris 2008

Gabim šodien liela diena. bij man ar mazs stresiņš pirms vedām uz bērnu dārzu, jo šim jau nekad nav bijusi darīšana ar daudz bērniem un tik sevšu vidi. domāju, kā ta nu uzvedīsies, acu priekšā jau ainas, kā šis prasās opā, brēc, negrib lai atstāj, bet nekā. jau ieejot bērnudārza telpās Gabis palika tāds pavisam smaidīgs, priecājās par bildītēm, zīmējumiem. kad iegājām grupiņā nebija vairs laika noģērbties, rautin rāvās iekšā pie mantām un bērniem. fiks, fiks šo noģērbu, uzvilku sandales, domāju nu vedīšu pie rokas grupiņā. hā, mans špicbuks pats aizskrēja, es i aci nespēju pamirkšķināt, ka bija prom. nevajdzēja vairs ne mammu, ne didu. bij jau pie mantām, mašīna rokā un kaut ko runājās ar meitenēm :D. mazais ākstiņš.
nu, jā, tagad jau jāskatās, ja neviens pāri nenodarīs, šim tur patiks.

un šodien vai rīt jāiet mainīt pasi. he, būs kārtējais dokuments, kur es izskatīšos pēc spoka. ēk.

šonakt sapnī es ārprātīgi lamājos. tādiem vārdiem, ko pat dzīvē nezinu. lamājos, pašai bij kauns, bet nespēju beigt lamāties. tikai neatceros par ko un uz ko, bet biju tik histēriska, ka pati sapnī brīnījos.
jā, bieži es sapņos esmu divi cilvēki. viens, kas darbojas un otrs tāds kā teicējs, sirdsapziņa, novērotājs, scenārists, kas ja vajag, visu pagriež citādāk, patin filmu atpakaļ, nu kaut kā tā.

lepni izgāju pilsētas ielās virs galvas pacēlusi savu milzu sarkano lietussargu, bet kaut kāds šmurgulis brauc un tā vietā lai apbrauktu milzu peļķi, metas tajā tieši pa vidu iekšā. man visa ķermeņa labā puse cauri slapja. bļ, domāju, ka būtu bijis pa rokai kāds akmens. rrrrr. nē, nu izpurinājos un cēli devos tālāk. ko tur. bet līdz bērnu dārzam nosalu.

viņa ir klusa,
bet viņa kliedz.
viņa ir klusa,
bet viņai sāp.
lūdzu, nokāp no viņas astes.