Nezāl`s jau neiznīkst - 4. Decembris 2007

nemaz i nevajag nekādu kontrastdušu. ledainā vannasistabā ieiet karstā dušā un gatavs.

man ir gadījies, ka pilsētā pienāk kāds cilvēks un prasa, kur atrodas viena vai otra iestāde, vieta utt., bet man kauns, ka nezinu. pāris gadi jau te, bet man nav bijusi tāda kārtīga iespēja iepazīt pilsētu. skumji. bet es nemaz nezinu, vai to vēlos.

es domāju(darb.v.tag.), ka man ir labākais angļu valodas tīčers pasaulē!

ejot pakaļ puikam, parkā dzirdēju kā viena māmiņa runā pa telefonu: "Tu nemaz nezini, mūsu mazajai iznākuši pirmie zobiņi. balti kā pērlītes. nu, nav jau dikti lieli, be tādi tik tikko redzami... un tad nu ir niķīga, niķīga."
vienreiz veikalā, bērnu pārtikas nodaļā divi jaunie vecāki pētīja biezeņus un diskutēja, ko ārste ļāvusi dot, ko vajadzētu izvēlēties. jaunais tēvs bērnu ucinot: "redz, redz, tev būs atkal jauna pārticiņa." un sīcis tur grozās, pīkst un čīkst...
parasti šādās situācijās es atviegloti izelpoju, pasmaidu iekšējo smaidu un nodomāju - cik labi, ka mums tas viss ir garām. tad iedomājos par saviem vienaudžiem, kam bērni būs kaut kad nākotnē. nabadziņi (sorī, bet tās ir manas domas).
he, šiem piedzims, a mūsējais moš jau ies skolā.
un lielā vēdera laiku man gribas atcerēties vēl mazāk.

man atkal nāk virsū panika. tāda pretīga sajūta iekšā, kas grauž par to, ka nevari to, ko vajag, gribi, citos apsākļos varētu.