visa kā daudz
Dec. 5., 2007 | 11:48 pm
- jo mazāk domu, jo veselīgāks dzīvesveids.
- vakars garšo pēc saldi-skāba ķiršu ievārījuma un kafijas. visam tam pretmiega iedarbība kaut labāk būtu aizmigt.
- es iztēlojos garšas un ir labi tāpat.
- mēģinu rast lietās pozitīvo, bet ne visai sanāk.
- "viss ir tā, kā tu to dzirdi, redzi, uztver." vai tiešām atkal jāpogā ausis ciet? vai kaut kas mazliet tālāk?
- gaujā gaismas, kas krīt no māju logiem, izstiepušās visā upes platumā un ļum. no vēja. spožais galerts. bezkrāsas želeja.
- čilli piparam nobirušas lapas. laikam jau būs jāļauj aiziet. nav ko mocīt.
- kājas grib iet ārā, tumsā, ieelpot sūnas un zemi.
- un šodien ziņās stāstīja, ka mērkaķim labāka īsā atmiņa nekā japāņu studentiem. es esmu tas mērkaķis. man tā garā atmiņa. es tās acis pārgriezis ar narcisi ierakstu smadzenēs.
- trubas nemīl ne mūs, ne kaimiņus, ne citus spalvainos.
- bebri gāž kokus. koki nedusmojas. dusmojas cilvēks.
- tā vietā, lai tējas biezumus izmestu atkritumos vai izlietnē, lai aizdambējas trubas, tos var apēst.
- bērns šodien brīnījās, ko tā ierīce, kas pieslēgta kompim, vemj to aprakstīto papīru. vīruss vai?
- rudens atver. vienu logu, otru logu. uztaisa istabā caurvēju, saslimdina, smejas un saka: "nu, ņerga, nu, ķepurojies?" atnāks ziema un iedos šim pa zobiem.
- ja es neceptos - te vai citur, manis droši vien nebūtu. es esmu šie burti, es esmu šīs haotiskās domas veselas dienas garumā vairāk, nekā tā tukšā miesa, kas šobrīd sēž te konkrētas ielas dzīvokļa mazākajā istabā.
- vakar māja smaržoja pēc vaniļas un es atcerējos, ka man patīk apelsīni.