māsa šodien (un būtībā jau pēdējos ļoti daudzus gadus) nodarbojas ar manis tipošanu - pildīju testus, lasīju aprakstus un komentēju to atbilstīgumus. tāpēc šodien daudz sanācis domāt par darbību principiem un kas tos ietekmē:
hah, to sum it up
attiecības neprotu veidot un man ir unhealthy to principi, jo bērnībā tētis mani nemīlēja un viņš tad īsti man nebija, un es jutos viņa heotota līdz kādiem daudzpadsmit gadiem
ar cilvēkiem in general es neprotu veidot saiknes un komunikācijas un sociālu problēmu risināšanas, jo bērnībā mamma ar mani īsti nekomunicēja, tik ļāva augt pašai savā nodabā un neisesaistīja mani nekādās sarunās, kur es redzētu, kā citi risina komunikācijas
un on top of that man ir abandonment issues un anxieties, ka viss tūdaļ pazudīs un nav drošs, jo māsas no manis bēga (patiesībā jau nešana ūdenī dziļumā un uz balkona arī nepalīdzēja)
es par to smejos, bet patiesībā viss tas bernības sūds, kas vēlākos gados ir tikai atradis papildnostiprinājumus tā justies, ir diezgan traucējošs
July 12th, 2016 (06:30 pm)
Comments
|
Posted by: rrr (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} rr_rrr_r) Posted at: July 13th, 2016, 03:38 pm
|
|
ouh nu tā kā man optimisms un kaut kāda baigā laime tāpat šķiet pilnīgs bullshits, tad neredzu īsti jēgu baigi bezjēgā rauties uz atbrīvošanos no mental cages
bet man patīk apziņa par cēloņiem un to sekām. tas kaut kā palīdz vieglāk tik galā brīžos, kad mirkļa-dzīves-kvalitāte nešķiet pietiekama (tur pārpārākās panikas, anxieties, anxiousness)
man patīk tā tipošanas lieta, jo es tagad zinu, ka neapzināti esmu pat izmantojusi daļu no funkcijām veidos, kas man var palīdzēt kaut ko drusku vairāk sakārtot, kad ir slikti
betjā. tie sapisieni jau nekur nezudīs, bet apzināšanās, manuprāt, ir pietiekams palīgs, lai kaut ko tur.
aj, nu, whatever.
man atkal pēdējā laikā liekas, ka ar to mental cage ir vienkārši jāsamierinās. jāpieņam visi bērnības sapisieni un ar viņiem jāmācās sadzīvot. jo tās traumas jau nekur prom neies.
es, piemēram, terapijā tikai sapratu, kas tās traumas ir, cik viņas ir nozīmīgas, ka viņas būr forever un ever un varbūt kkādus basic tips how to live with it.
but change seems utterly impossible.