man atkal pēdējā laikā liekas, ka ar to mental cage ir vienkārši jāsamierinās. jāpieņam visi bērnības sapisieni un ar viņiem jāmācās sadzīvot. jo tās traumas jau nekur prom neies.

es, piemēram, terapijā tikai sapratu, kas tās traumas ir, cik viņas ir nozīmīgas, ka viņas būr forever un ever un varbūt kkādus basic tips how to live with it.
but change seems utterly impossible.