ouh nu tā kā man optimisms un kaut kāda baigā laime tāpat šķiet pilnīgs bullshits, tad neredzu īsti jēgu baigi bezjēgā rauties uz atbrīvošanos no mental cages

bet man patīk apziņa par cēloņiem un to sekām. tas kaut kā palīdz vieglāk tik galā brīžos, kad mirkļa-dzīves-kvalitāte nešķiet pietiekama (tur pārpārākās panikas, anxieties, anxiousness)

man patīk tā tipošanas lieta, jo es tagad zinu, ka neapzināti esmu pat izmantojusi daļu no funkcijām veidos, kas man var palīdzēt kaut ko drusku vairāk sakārtot, kad ir slikti

betjā. tie sapisieni jau nekur nezudīs, bet apzināšanās, manuprāt, ir pietiekams palīgs, lai kaut ko tur.
aj, nu, whatever.