i've been living in a masked world here in berlin for such a long time that it seemed weird seeing a german ad where a woman was in a shop WITHOUT A MASK 🙀
aukstumam pastiprinoties nereti pat negribas masku noņemt, jo ir tik jauki-silti-patīkami sejai
i left scotland and hoped to enjoy some overwhelming warmth. i don't like hot weather, but i have missed sunshine and wanted to experience how heat feels on skin for more than like 1 day a year. so far berlin has been letting me down.
the only differences are:
- instead of a degree below 20 i get a degree above 20
- berlin does not have a sweet sweet city central mountainrage like edin does <3
but i continue severing my ties with scotland one bank account and one piece of bureaucracy at a time
and i continue settling in berlin one bureaucracy/decision/action at a time
relocating is tiring. i arrived over 9 months ago and i stll have to deal with settling in tasks. they're endless and endlessly tiring
for some soothing effect i read articles like ten reasons the whole team owns defects
in theory i know it, in practice i still feel like it is me who isn't managing to do things well enough
awareness that it's currently pretty much 9 devs vs a single me seems like an excuse instead of a helpful thought
ja es kādreiz ražotu alu, es atrast vēl kādu ritu, ar ko to darīt kopā, un produkta nosaukums būtu ritualus, nu ritu-alus
cold water in berlin is a lot colder than cold water in edinburgh
some people do intermittent fasting
some peoole do intermittent failing
i do both
i pick the word 'test[ing]' out of conversations in the background as easily as if someone has spoken my name
Pilsētā ir vienas durvis
Kuras es varu atslēgt.
Istaba, kurā silti,
Gaisma nav pārāk spilgta.
Pirmās gandrīz 12 dienas berlīnē pavadītas.
Man ir istaba, kurā ir silti, gaisma patiešām nav pārāk spilgta, bet šajā pilsētā nav nevienas durvis, kuras es varu atslēgt. Darbs vēl nav iedevis atslēgu kopiju, bet pagaidu dzīvoklis man un māsai iedeva tikai vienu dzīvokļa atslēgu kopiju.
sestdienas vakarā satiku bariņu ar [nu jau bijušajiem] kolēģdraudziņiem, lai kopīgi pavadītu laiku pirms pametu edinbru.
man bija matos kaķīšaustiņas, mugurā kleita un rokās dāvaniņa.
pa vidu visiem ēdieniem, staigāšanai pa dažādmām vietām un vienu dzērienu noslēgumā, jutos tā it kā būtu mana dzimšanas diena. un es nekad nejūtos kā dzimšanas diena. tā vienmēr jūtas skumja un ne mana.
r: `how do i love something? i really don't understand`
in most cases when i say i'm tired i actually mean i'm unmotivated
kopš es 3 mēnešus atpakaļ noskuvu visus matus (~5mm) ir atsevišķas dienas, kad tie izskatās pamanāmi garāki kā iepriekšējā dienā
šodien ir viena no tām dienām
visa šī vasara ir bijusi konstanta sēdēšana ofisā, aprodot ar jaunajiem darba apstākļiem, kā arī completely failed attempts at summer plans
plānus jaukušas tādas lietas kā manis pašas lēmums nomainīt dzīvesvietas pilsētu, ciemiņu paģiras, loģistikas problēmas, kā arī atcelts lidojums
nesen niki, kurš šobrīd dzīvojas pa kontinentālo eiropu, pateica, ka ir apņēmies augusta beigās nokļūt rīgā uz vienu velō-eventu. and cause i'm incapable or original thought and decisions tāpēc arī es nolēmu kolektivizācijas un pajumtes sniegšanas nolūkos izmest žūksni naudas, lai nopirktu pēdējā mirkļa augusta lidbiļetes uz lv. yay.
vispār divas nedēļas pirms plāna aktualizācijas ir optimālākais laiks (t.i., tuvāk plāna sākumam ir labāk), kad es jūtos puslīdz komfortabli piekrist kaut kāda veida plāniem. tas ir pietiekami tuvu, lai nebūtu jāizjūt papildus anxiety par lietu plānošanu.
bet ja par vasaras plāniem, tad spožākie momenti ir (bez konkrētas secības; varbūt vienīgi nedaudz hronoloģiski): ļoti relaksēta un mīlīga koeksistence, kad noah piestāja pirmajā reizē edinbrā (plus mēs bijām dzert alu un pēcāk dejot!); diena becycle, kad biju piestājusi aberdīnā (frisbija mētāšana caur kokiem, skinning the cats un daudz pievilkšanos uz turpat esošajām stalažām un visādi citāda saulaina eksistence); ī darba bbq; vizināšanās pa edinbru un gar kanālu līdz dekatlonam, sēžot uz mana velō stūres; vienpatīgs 100km velōbrauciens; kopīgā trenēšanās uz riņķiem un paralēlā ginesa dzeršana meadows parkā; visa kā random dzeršana meadows parkā ar will un niki. oh, un es tajā reizē nu jau tādā sajūtamā žvingulī pirmo reizi iemēģināju braukt ar fixed gear velō (tas bija lieliski!! un ļoti ātri. vai vismaz tā jutās. un galīgi nebija tik grūti bremzēt, kā biju sagaidījusi); edinbras ielasmaslas ķiršu un divu veidu ērkšķogu lasīšana kopā ar ī; vienpatīga gulēšana saulītē peldkostīmā blakus observatorijai;
i practice agile development baking
each type of cake or dessert is made in iterative and incremental stages.
there's planning, refining the recipe
there's the actual baking and testing (while making and after the product has been delivered) & demoing
and a retrospective where ī and i discuss what worked well and what didn't and we refine the recipe and plan for the next iteration
the results are a sweet deal
loneliest summer since 2006
nothing can beat that one tho
kaķis piestāja edinbrā. tagad dažādu iemeslu dēļ pozitīvā veidā sāp visādas ķermeņa daļas
- dibens, jo tiku vizināta uz mana velo stūres (tas ir tik daudz ērtāk kā sēdēšana uz bagažnieka! arī skats uz pasauli labāks)
- plaukstu locītavas, jo mācījos false grip uz vingrošanas riņķiem
- roku un vēdera muskulatūra visu izpildīto vingrinājumu dēļ
produktīva un pūkaina nedēļas nogale
nesen iemēģināju autovadīšanu pa kreiso ielas pusi
mani ļoti satrauca doma par kombo manuālā kārba + neierastais satiksmes virziens (lai gan ar velo komfortabli iekļaujos satiksmē jau gadu gadiem); kā arī braukšana apļos, jo te to kaudzēm un visdažādākajos izmēros
secināju, ka manas braukšanas problēmas šeit ir tieši tādas pašas, kā mājās - nezināmi ceļi mani satrauc. tā ka kopumā nejūtu itin nekādu atšķirību starp braukšanu te vai citur. tā ka edinbras viesu gadījumā varēšu mēģināt nodrošināt ar mašīnizbrucieniem
too bad i have no confidence in myself
šodien mācos apieties ar savu nepatiku pret sabiedriskām un cilvēkpildītām vietām
sēžu uz viena iepirkšanās centra jumta parka kopā ar savu mīļoto velo, kafiju un grāmatu aberdīniski siltā saulītē (=objektīvi nav nemaz tik silta, but we here take whatever we can get regarding sunshine and warmth)
sapraru, ka man nepatīk nevis sabiedriskas vietas, bet gan pārpildītas vietas, kur jāsāk strīķēties gar citiem
bet tādai rāmai pasēdēšanai nav jāizmeklē tukšākais parka noatūris, lai tik tiktu pie ārēm bez citiem
maijā pārceļos uz edinbru. pārliecināju vienu iestādi, ka esmu gana gudra, spējīga un funkcionāla, lai tiktu pieņemta darbā. es neloloju nekādas grandiozās cerības, ka šis nu būs tas lieliskākais darbs un viss būs spoži un saulaini, jo tādas vietas neeksistē. bet es vismaz būšu saprātīga izmēra ofisā, ar pienācīgu algas līmeni un cerams bez cilvēkiem, kas izmanto bļaušanu kā komunikācijas metodi
teju katru nakti mostos no sapņiem skumja, izmisusi, pārbijusies, bezvērtīga vai bezcerības pilna. what a time to be alive
sapnī spļāvu
pamodos un sapratu, ka esmu pamatīgi noslienājusi savu vaigu
pusmiegā mēģinot to nosaucīt tik saslapināju lielāku sejas daļu
aizmigu
reti kad atceros savus sapņus. bet pēdējā laikā teju katru nakti ir kaut kādi sapņi. visi gan ar kaut kādu anxiety izraisošu aspektu.
must be that lovely combo of sufficient B6 levels, anxiety and overall worthlessness
pēdējā laika iemīļotākā skatāmviela = Still Game; par skotu pensionāriem vienā pieglāzgovas miestā
tad, kad augustā ievācos pati savā dzīvoklī, ļoti gaidīju savu vienpatīgo dzīvi. bet sākumā miegamaasa savā edinbras transition periōdā mitinājās pie manis un tad rudais kaķēns regulāri te uzturējās, līdz ievācās uz pastāvīgu iedzīvi. long story short, augustā gaidītā vienpatīgā dzīve iestāsies februārim beidzoties. un to be honest es to vairs negaidu.
pēdējā gada laikā man ir tikušas divas tik lieliski brīnišķīgas kopdzīves. i feel honoured to have experienced them.
meu
pēdējajā laikā aptveru, cik patiesībā man ir lielas grūtības atšķirt cilvēkus, kurus iepriekš neesmu redzējusi
biju pie klienta edinbrā (satiku šos cilvēkus otro reizi) - divi vīrieši un sieviete. un es tos abus vīriešus nespēju pagaidām atšķirt. esmu pieradusi neatšķirt cilvēkus ar līdzīgām iezīmēm, bet šie ir viens vācietis ar nedaudz bārdu un otrs spānis ar gludu seju. akcenti atšķirīgi. and yet i am completely lost with whom i've spoken about what and how to place each of them into a separate identity.
rezultātā arī filmas um seriāli mēdz būt ļoti mulsinoši
blind climbing is a thing now
tā kā ne vienmēr ielieku kontaktlēcas ejot rāpelēties pa sienām, tad citreiz ir routes, ko ļoti grūti kāpt, jo vairāk jāraizējas par briļļu noslaucīšanu no sejas ar virvi.
tad nu nesen sāku šad tad kāpt bez brillēm. mana redze ir - 5. to, protams, var darīt tikai tad, ja trasē izmantoti gana atšķirīgas krāsas atbalsti.
long story short, šodien pirmo reizi manas kāpšanas vēsturē izdevās uzvarēt 6c līmeņa route. bez brillēm. bija tāds kā team work, jo mans virves turētājs palīdzēja pamanīt, kur ir mazākie izvirzījumi pašā sienā.
great fun times.
saddest excuse for not taking a bath
kolēģis gāja uz veikalu un tad, kad citi prasīja viņam kitkat, es teicu, lai man atnes kittycat
he didn't ;__;
apnicis darbs.
apnikuši tie haotiskie lēmumi un nesakārtotība.
apnikusi tā viena mazā telpa, kur tie padsmit pāri plaušu trin vienu un to pašu gaisu pa riņķi, pa riņķi, pa riņķi bez logu vēršanas vaļā.
plijas virsū tā this is suffocating sajūta.
man atkal gribas būt mazai vardei lielā dīķī - strādāt kādā lielā kompānijā, kur esmu nenozīmīgs un nepamanāms indivīds, bet tomēr daru vajadzīgas lietas.
man atkal gribas garus gaiteņus, pa kuriem ejot pēc tējas var izkustināt nosēdētās kājas.
vietu, kur ir vairāk par desmit dažādām sejām sev apkārt dienas laikā.
somewhere along the way i gave up on myself.
but they keep throwing things of varying levels of difficulty at me. and i've lost interest in any of it.
nez kur ir palikusi mana prasme izskatīties tā, ka viss ir okēj un es jūtos apmierināta vai vismaz nekā
piss off, fucking insecurities
braukšu mājās paslimot
tieši kā gana daudz dienu, lai atkoptos līdz nākamajai darba dienai
i can sense occasional blips of grip kicking in and second-fourth function loops overwhelming me
but fuck that. ain't nobody got time or energy for that
a few days ago i had a panic attack at work while my boss was standing beside me. i suppose it was clearly visible that something was not quite alright cause he asked me if i was okay to which i responded that 'just a bit of a panic attack'. and i think it is an achievement of some sorts - to be able to tell others about it rather than pretending that everything is okay and trying to act like i'm a highly functional and flawless creature
i'm chill as a chilli bean [in your eyes]
īī visnotaļ tuvos laikos dosies prom no aberdreams un es te palikšu viena savā jauniegūtajā dzīvoklītī
lai gan tas šķiet diezgan intriģējoši redzēt, kā tas būs, es arī izjūtu diezgan spēcīgus puff līmeņus, jo man vairs nebūs viņas te uz vietas
nedēļas nogalē izjutu diezgan ļoti vēlmi vienkārši iet un sēdēt pie viņas viesistabā. nevis ierasto nervozo ieradumu dēļ, bet tāpēc, ka drīz tā vairs nevarēs. gotta appreciate those moments while they're availabļe.
pats jaukākais laikam bija svētdienas gulēšana pseidōšūpolēs
pa jaunā dzīvokļa virtuves logu ieslīd tieši tik labs ielas apgaismojuma daudzums, ka diennakts tumšajā laikā var iztikt bez gaismas ieslēgšanas
kā arī tas palodze atrodas aiz izlietnes tādā stūrītī, kur var jauki iekamolēties ar kādu brokastu materiālu vai citu diennakts dziru
kā izrādās, aizbraukt uz braemar un atpakaļ ar velo (katrs virziens 120 km ar kalniem) ir gluži izdarāms arī mēreni netrenētam ķermenim
arī tad, ja naktī pirms atpakaļceļa dzer viskiju un iekrīt panikas pilnā bezmiega naktī
tagad gan tā padomājot laikam pat ļoti labi, ka tā - sevis mierināšanas nolūkos aizlavījos uz tukšo viesistabu un izlasīju jaunā dzīvokļa līgumu, kas rīt jāiet parakstīt
ejot pastaigās, citreiz man ļoti patīk ņemt līdzi felurian, manu velō. nevis lai varētu braukt, bet gan vienkārši stumtu līdzi
it is as if i have a hand to hold in mine
team meetings in a cafe/barbershop at 8am on fridays
darbā pēc darba dzēru darba alu un šāvu citplanētiešus uz viņu virtual reality ekvipmenta
defeated by grids and columns
no pirmdienas uz divām nedēļām būšu pilna laika darbinieks, pilna laika students un pusslodzes darbinieks
tad vēl nedēļu gan pilnas, gan pusslodzes darbinieks
līdz beidzot paliks tikai pilnslodzes darbs
ārā vispiemērotākais laikapstāklis - tumšs, mitrs un vējains vispareizākajās proporcijās
tieši četras nedēļas atpakaļ iegāju ar kreiso sejas pusi stabā tā, ka brillēm noplēsu vienu no kājiņām. ļoti veiksmīgā veidā gan - pati varēju salīmēt (sākumā ar ducttape, lai varētu aiziet uz veikalu pakaļ superlīmei).nākamās pāris dienas gan biju tāda miegaina un ar sāpošu galvu.
vakar toties līkumā noslīdēju nost no velo un ietriecos bruģī ar gurnu un galvu, otru kāju atsitot pret pašu velo rāmi laikam. tieši pirms eksāmena. un jau atkal tik veiksmīgi, ka nekas nesaplīsa - ne brilles, kas tika norautas no sejas, ne velo kādas traumas, ne telefons, kurš atradās piezemēšanās puses kabatā.
un tā kā nepietiek ar to, ka man ir cītīgi sāpoši zilumi, kad ne tā pakustos, tad vakarpusē savilku kaut kādu muskuli kaklā.
oh the joys. nevaru vien sagaidīt, kā pa dienām būs vērojama krāsu pāreja manam teju plaukstas izmēra zilumam ^^
ļoti lepojos ar to, cik maz laika esmu pavadījusi gatavojoties eksāmeniem vai citām tamlīdzīgām bezjēdzīgām strukturālajām atbildībām, kas mani vienmēr dzinušas izmisumā, jo nu, i absolutely must live up to some expectations.
fredija homie house aptaujā uz jautājumu "which of your doings of the past month are you most proud of?" es atbildēju ar "giving up on the idea that i have to be/can be good at things"
un nav tā, ka tas būtu noticis tā netīšām. šis ir prasījis aktīvu piepūli.
cita veida mērķtiecība.
blakusguļošais cilvēks sapnī mēģināja mani noslīcināt. tā bija tāda ļoti skaista vieta, kur bija apvienota kapsēta ar bērnudārzu. tas viss bija tādos baseinos ar skaisti krāsotām flīzītēm un visādiem ūdenskokiem.
vēlāk citā sapnī man bija jāslēpjas no cilvēkiem, kas pa laikam mani atrada un iesprauda zem ādas tādu mazu dzelzīti, kas man bija maksimāli ātri jāatrod, jo tas uzsprāgst. ik reizi, kad meklēju kādu no šiem dzelzīšiem, man vienā no ausīm sākās tāda spalga un ļoti spēcīga džinkstēšana. tāda, ka gribējās saļimt zemē.
university is nothing but a mean, mean bully
vēl viens cilvēks, kas nevēlējās tūlītēji noticēt, ka esmu kopumā anti-sociāla būtne, jo es esmu atstājusi "social and bubbly" personas iespaidu. tēzes supervaizōrs vairākkārt bija minējis opcijas veikt arī kaut kādu vairāk citu cilvēku iesaistīšanas aspektu (nu, testēšanas novērtējuma iegūšanā, piemēram), bet es šodien viņam ļoti konkrēti pateicu, ka es daudz labprātāk iztiktu bez citu cilvēku iesaistes, jo es nevēlos cilvēkus. to aizstājot ar opciju, ka es ļoti labprāt nosimulētu produkta iedošanu klientam novērtēšanai (=iedot viņam uzrakstītu demoversiju, lai novērtētu, vai tā izpilda viņa iedomātās prasības).
es protu būt social-bubbly person,
ja attiecīgu cilvēku klātbūtnē jūtos labi,
ja izjūtu situācijas spiedienu tādai būt (bet ne tad, ja jūtos pārāk sanīkusi, lai to tiešām darītu). bet vispār jau tas bubblyness nereti tiek izmantots, lai dīlotu ar social anxiety
