"You can't disapoint me.
Whatever you are, is exactly what I want"

-Mozart and The Whale-

Atceros, kā bērnība pat nedēļu ar māsīcu un draugiem dzīvojāmies siena gubā.
Vakaros tika ugunskurā ceptas pankūkas speciālā pannā, kurām pa virsu tikka uzzieķēta salda,salda rabarberu zapte.
Visas naktis tikka pavadītas nomodā pie silta ugunskura.
Kad beidzot sagribējās ēst, mēs zagāmies pagrabā pakaļ kartupeļiem un bērzu sulām.
Kartupeļus cepām ugusnkura oglēs.
Un bērza sulas, mēs parasti dzērām ātri un ar lielu steigu āra, jo vienkārši sulās bija tik daudz gāzes,
ka mums patika tās piepūstas pudeles mest ugusnkurā un skatīties, kā tās, ar lielu blīkšķi, uziet gaisā augstu, augstu debesīs.
Un blakus turpat bija dīķis.
Kad sagribējām, mēs devāmies peldēt.
Bet protams, ka mūs vairāk piesaistīja tās nakts peldes.
Uz rīta pusi, mēs devāmies gulēt siena gubā.
Tā arī mēs aizmigām ar siena smaržu un pirmajiem rīta gaiļiem.
Pamodāmies parasti tikai pāri dienas vidum, vai arī agrā pēcpusdienā.
Kad mums lika kaut ko darīt, tad mēs bēgām uz mežu.
Mums patika slinkot.
Ak, mēs aušas!
Lūk tā mēs vasaras dienas pavadījām zem plašām debesīm.

Visi mati smaržo pēc lietus.

"Ja šodien es nespēšu nodziedāt kaut vienu dziesmu, tad es vairs nespēšu noticēt pati sev."

-Dzīve Rožainā Gaismā-

Pavasara pērkons arī nu ir klāt! ^^,

To, kas tev jādara šodien, atliec uz parītdienu,
un Tev būs divas brīvas dienas!

Labāk ātri nosmakt istabā, kurā ir iemesta pūdēta zivs,
nekā iet no tās ārā un smakt mokoši visu savu dzīvi, makslīgā graciozitātē, pārpludinātā svētlaimē un pliekanā neatlaidībā.
Bendēt sevi?
Nav priekš manis.
Rožiņka paliek Rožiņka,

Aizbrauc prom,
Iemērc viegli pirkstu galus ūdenī.
Sajūti dzīvo aukstumu,
kas sāk stindzinoši strāvot.
Aizver acis,
sadzirdi,
ko vēlies,
un smaidi.

Jā.
Pavasaris klāt.
Par to liecina tie 3 suņi manas mājas priekšā.

Ši bija sasodīti laba filma.

Stāsts par amerikāņu ebreju puisi, kas dodas meklēt kādu sievieti uz Ukrainu, kas reiz 2. pasaules karā esot izglābusi viņa vectēvam dzīvību.

http://www.imdb.com/title/tt0404030/

Nekādu nākotnes plānu.
Ne izdomātas ieceres,
ne ilūzijas.
Tas labi.
Viegli.

Mēs taču elpojam, mēs nekad neaizmirstam elpot.
Un sirds mūža pirmajos gados cenšās pukstēt ritmiski un necenšas apstāties.
Lai cik cilvēkiem nepatiktu vai patiktu sava dzīve,
lielākā daļa tomer baidās nomirt.
Visiem ir bail aizmirst elpot, ko nekad nav aizmirsuši.
Un visiem ir bail sajust kādreiz pēkšņi lielu,sāpīgu dūrienu krūtīs,
kad sirds izdomā, ka viņa vairs nespēj dzīvot ritmiski,
kā mēs to vēlētos darīt.

Bet īstenībā, mūsu dzīves nav ritmiskas.
Tā ir viena liela, saburzīta papīra lapa.
Citam vairāk, citam mazāk.

Es šonakt vēlos palikt nomodā.
Iededzināt kādu svecīti.
Un priecāties par tās mazumiņa doto siltumu un gaišumu.
Sveču gaisma ir jauka.
Tai piemīt kāda burvība.
Un man tas tīk.

Krīt pūka pēc pūkas, un
Alīna vilkti dzied Natural Blues.
Visas aukstās domas saskrēja manos pirkstu galos.
Es ceru, ka tās tūlīt izgaros un sasals tāpat, kā tas lietus,
un nokritīs rāmi un mierīgi uz zemes.
Pavasara siltais atkusnis tās aizskalos drīz tālu prom,prom.

Mamma iet pakaļ Lieldienu kārumiem, līdz sāk dungot :"Jingle bell, jingle bell, jingle bell rock..."
Un man bija like. Jā, jā mammu priecīgus svētkus Tev arī. :D

Īstenibā, bļaušanu uz mani par sliktām atzīmēm es paciešu duadz labāk, nekā redzu to skumjo vilšanās acu skatienu.
Kaut kā slikti ap sirdi palika.

Māsa atbrauc mājās un paziņo to, ka bija tur, kur sniegs bija līdz mājas logiem!
Kad pēdējo reizi manas kājas grima tik lielās kupenās?
Kad?
Es arī girbēju sniegu, es girbēju daudz, daudz sniega.
Bet tikai ziemā.
Bet tā vieta, kad laikam būtu jābūt labvēlīgākam, jāļauj, lai krokusi un sniegpūlksteņi ziedētu, nevis saltu,
sniegs atkal parādās, un pūkas lido no apmākušām debesīm.
Debesīm bija jabūt zilām, tā, lai kaijas nesaplūstu ar visu pelēcīgi balto fonu.
Vai tam, kam būtu jābūt jau pagātnē ir jāļauj atkal dzīvot?
Snieg, nāc ciemos ziemā, kad daba paliek vienaldzīga un bezjūtīga,
ne jaunā un svaigā pavasarī.
Es gribu zaļumus!
Es jau noguru skatoties uz palodzes , uz to vientuļu alpu vijolīšu puduri.
Pieprasījums aug.
Es gribu vairāk.
Es gribu, lai viss zaļotu!

Viņa bija maza meitene ar brūnām, spožām acīm.
Viņai bija gaiši zila ķīniešu kleita ar krāsainām zivtiņām.
Viņai bija īsi mati. Īsus matus viņa no sirds necieta.
Viņa vēlējās sev garus matus. Tā lai, saulei atspīdot, tie būtu laistījušies zeltaini.
Viņa mīlēja savas basās kājas, bet, kad uz kājām tika uzstieptas kurpes, viņa tās ienīda.
Viņai patika stundām ilgi gulēt pieneņu pļavās.
Viņai patika pīt vainagus. Nosmērēt savu seju ar dzeltenajiem putekšņiem.
Viņa centās uzmanīgi skatīties, kur liek savu kāju, lai neuzmītu kamenei, bet dažkārt viņa bija liela aizmārša.
Viņa katru gadu ar lielu nepacietību gaidīja, kad uzziedēs viņas ieva.
Tad, viņa vasarā kāpa savā ievā un ēda melnās ogas, atstādama uz savas skaistās, zilās ķiniešu kleitas ar krāsainajām zivtiņām kādu tumšu kleķi.
Viņa ļoti pārdzīvoja, kad viņas ievai nozāģēja zaru.
Viņa mēdza meklēt pa krūmiem pudeļu lauskas, nebaidīdamas sagriezties, lai tikai caur krāsaino stiklu varētu paskātīties uz sauli un pasauli citādāk.
Viņai patika zem kokiem rudenī meklēt pūpēžus un spridzināt tos.
Viņa mēdza lietus laikā skriet pa visām peļķēm, tā, ka viņas skaistā, zilā ķīniešu kleita ar krāsainajām zivtiņām kļuvu par lielu brūnu plancku.
Viņa bieži mēdza nokrist, sasisties,dabūdama neskaitāmus pušumus un nobrāzumus. Viņa vienmēr pēc kritien piecēlās kājās.
Viņa vienmēr mājās atgriezās netīra un ar pušumiem.
Viņa vienmēr mājās atgriezdamās pacieta visus bārienus, jo viņa zināja, ka viņas diena pagāja sasodīti lieliski.
Viņa, tomēr mazliet aizskarta, mēdza celt savu degunu gaisā, tad viņa braši iesoļoja ar lielu spītību savā istabā un dusmās teica, lai liekot viņu mierā.
Tur viņa atkal visus bārienu aizmirsa.
Viņa sāka sapņot neaizsniedzamus,skaistus sapņus.

Viņa ir, nu jau pilsētas meitene ar brūnām acīm.
Viņas acīs tas spožuma vairs nav tik daudz kā agrāk.
Viņa pieceļoties vairs nevelk skaisto,zilo ķīniešu kleitu ar krāsainajām zivtiņām.
Viņas mati ir gari, un tas viņai sagāda kādu prieciņu.
Viņa mīl basas kājas, bet vairs neiebilst pret to, ka uz kājām sev uzstiepj kādas kurpes.
Viņa atceras pieneņu laukus, bet vairs nepin sev vainagus un nenošķiež savu seju ar putekšņiem.
Viņa cenšas likt savas kājas uzmanīgi virs zemes, un nu jau pēdējos gadus viņa nav nevienai kamenei uzkāpusi.
Viņa veljoprojām gaida uzziedam savu ievu, bet nu jau vairs vasarā tajā nekāpj un nemeklē nevienu ogu.
Viņa laikam vairs tik ļoti nepārdzīvotu,ja viņas ievai nozāģetu kādu zaru.
Viņa pa krūmiem jau sen nav slapstījusies, meklēdama pudeļu lauskas.
Viņa mēdz rudenī meklēt zem kokiem pūpēžus.
Viņa lietus laikā tomēr ieslidina savu kāju kādā lietus peļķē un pie sevis mēdz mazliet par to papriecāties.
Viņa dažkārt paklūp. Neveiklība ir viņas otra labākā īpašība.
Viņa mēdz būt aizskarta un aizvainota, bet viņa cenšās to tomēr paturēt sevī.
Viņa ir skaļa.
Viņa ir aizmārša.
Viņai patīk iztrakoties,jokot un smieties kopā ar draugiem.
Viņai patīk smaidīt.
Viņai patīk priecāties
Viņa cenšas būt optimiste, neskatoties ne uz ko.
Viņa girb un dara tā, lai citiem uzlabotos garstāvoklis.
Viņa mēdz aizklīst ar savām domām kaut kur citur.
Tas tāpēc, ka viņa sapņo ar acīm vaļā veljoprojām tos neaizsniedzamos sapņus.

Viņa būs veca lēdija ar brūnām, dzīvi pieredzējušām un gudrām acīm.
Bet viņai dažkārt parādīties tas spožums acīs.
Ap acīm viņai būs jau izveidojušās krunkas, bet tās krunkas būs izveidojušās no pārlieku lielās smaidīšanas.
Viņai būs gari, copē savīti sirmi mati.
Viņa veljoprojām mīlēs basās kājas.
Viņa novilks kurpes un staigās pa pieneņu pļavām stundām ilgi, un aizsparaudīs kādu pieneni sav aiz auss.
Viņa neuzkāps nevienai kamenei.
Viņa katru gadu ar nepacietību gaidīs uzziedam ievas un vienmēr atcerēies savu ievu.
Viņa pa ceļam atradīs pudeļu lausku. Viņa to uzmanīgi pacels, tā lai nesagrieztos, un palūkosies tai cauri.
Viņa sēņojot atradīs kādu pūpēdi un vienmēr pārspridzinās to.
Viņa lietus laikā ies ārā un vēros kā viņas mazbērni skrienu pa peļķēm,
bet viņa nekad nebārsies.
Viņa sapratīs.
Viņa atcerēsies, kā viņa sapņoja nesasniedzamos sapņus.
Viņa smaidīs par to, un acīs parādīsies spožums.
Viņai klēpī sēdēs mazbērni, un viņa tiem stāstīs stāstu, par mazo meiteni ar spožajām, brūnajām acīm.
Viņa stāstīs par viņas skaisto, zilo ķīniešu kleitu ar krāsainajām zivtiņām, kas nu jau būs kļuvusi par leģendu.

Ine man teica,
ka no visām tām lietām,
kas atrodas manā istabā varētu pat uztaisīt veselu raķeti.
Kādu dienu es laikam laidīšu kosmosā.
Man taču būs tā istabas sīkumu un krikumu raķete.

Apelsīna sula man stāv uz galda vientuļa.
Istabā valda drēbes un grāmatu kalni.


A man viss vienalga,viss vienalga!