Īstenībā šī filma man pieķērās pie sirds.
Un tā aina ar šo dziesmu.

Vai Imants Kalniņš pats ir pamanījis, ka viņa "Viņi dejoja vienu vasaru" meldiņšir identisks A.L.Vēbera muziklā "Cats"-"Memories" dziesmai?

Ja pieņem to, ka šī dziesma tika sarakstīta 1967. gada latviešu filmai "Elpojiet dziļi"
Kamēr mūzikls "Cats" tika sacerēts 1981. gadā

un skat. Es neesmu vienīgā, kas to pamanījusi.
http://www.youtube.com/watch?v=UgXDB-cCg0g

http://www.last.fm/music/Harry+and+the+Potters


kas to būtu domājis. eksistē arī tāda grupa.

Ja nu kāds vēl nav redzējis šo filmu.
Tad nu es vienīgi atļaušos jums to ieteikt.

http://www.imdb.com/title/tt0301357/

Dažkārt vajag tikai ap māju lielu tumsu,
gar logu ņirbošus, baltus puteklīšus.
Un visi domu kauliņi saliekas pa plauktiņiem.
Tie vairs nav lauzti un izmocīti.
Bet dzīvi.

Jauka,jauka filma.

http://www.imdb.com/title/tt0265666/

Uz FutureShorts īsfilmām es aizgāju dēļ viena iemesla.
Interesēja The Cinematic Orchestra -To Build A Home un Breathe videoklips.
Pēc šī videoklipa ik pa brītiņam vēl labu laiciņu pēc tā zālē dzirdēju iešņurkājamies kādu cilvēku.

Lūk- http://www.youtube.com/watch?v=jzLQ6dgARv4&feature=related -1.daļa
http://www.youtube.com/watch?v=UKGOYk22mV0 -2.daļa

Nenākt atpakaļ.
Smieties, lai padarītu sevi nedaudz laimīgāku.
Bet katrs jau vienmēr cenšas pierādīt savu patiesību.
Un katram sava patiesība ir visbaltākā patiesība.
Un katram reiz, kas slikts mēdz likties labs,
Un katram reiz, kas labs mēdz likties slikts.
Maģiskais ritentiņš,
kurā mēs tiekam piespiesti skriet ar varu.
Laikam jau pierod pie visa.
Bet galvenais.
Nenākt atpakaļ.

Nespēju.
Pārstāt.
Klausīties.
Šo.
Dziesmu.

Ārprāc uz ritdienu tik daudz kd un uzdevumi!




Par ko es te sūdzos! es tak braucu uz jūru ar labu kompāniju un visādām ekstrām.
Kad vēl es varēšu pasist "vienalga" padusē!

Stāts par nedaudz vieglprātīgu,nedaudz pasistu, dzīvespriecīgu sievieti.
Un tajā visā iepīts slavenais, viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem kā - Vai Tu esi laimīgs?

Muļķīgs smaids.
Aizskustinošas frāzes un prāta neapzināšanās.
Pāris soļi, kas iegrimst sūnās un izspiež no tām pēdējo sulu.
Smagas alejas ar veciem, ķērpju apaugušiem ozoliem,
bišu pūžņiem un raupjiem oļiem.


Un mēs visi reiz iemācīsimies viens otru vairs nepazīt.

Metāliski sapņi un melni zīmejumi.
Tukšie istabas stūri liekas pārpildīti,
un vienatne tik skaļa.
Reiz mūs visus aprīs ar baudu mākslīgie ziedi un neona varavīksnes.

Lai apzinātos, ka neesi viens.
Jaapguļas uz zemes,
Jāsadzird, kā tukšie putekļi virpinās zem gultas
un jāaizver acis tik viegli,
lai gaisma caur plakstiņiem lauztos iekšā pati no sevis.
Reizēm vienkārši jāpabūt pašam ar SEVI,
un jāpatur roka SAVĀ plaukstā.
Tikai tad var sākt mīlēt citus.

Pirms pāris minūtēm, man garām aizvirpuļoja virpuļviesulis.
Iespaidīgi.

Es mājās sev gribētu zarndobumaiņu akvāriju.

Bārmen, ielejiet man lūdzu sniegpulstenīšu un bērzu sulas viskiju.


Nē, es nevēlētos klāt krokusu putekšņus,
no tiem man rodas kaleidoskopa halucinācijas.

Kad skanēs soļi, pret nakts blāvo asfaltu,
kad karstvīns līs no plastmasas mākoņiem un
kad glāzes šķīdīs pret porcelāna sienu,
un klavieres apsūnosies ar apelsīnu sūnām.
Es apradīšu ar domu, ka man ir sirds.