Viņa bija maza meitene ar brūnām, spožām acīm.
Viņai bija gaiši zila ķīniešu kleita ar krāsainām zivtiņām.
Viņai bija īsi mati. Īsus matus viņa no sirds necieta.
Viņa vēlējās sev garus matus. Tā lai, saulei atspīdot, tie būtu laistījušies zeltaini.
Viņa mīlēja savas basās kājas, bet, kad uz kājām tika uzstieptas kurpes, viņa tās ienīda.
Viņai patika stundām ilgi gulēt pieneņu pļavās.
Viņai patika pīt vainagus. Nosmērēt savu seju ar dzeltenajiem putekšņiem.
Viņa centās uzmanīgi skatīties, kur liek savu kāju, lai neuzmītu kamenei, bet dažkārt viņa bija liela aizmārša.
Viņa katru gadu ar lielu nepacietību gaidīja, kad uzziedēs viņas ieva.
Tad, viņa vasarā kāpa savā ievā un ēda melnās ogas, atstādama uz savas skaistās, zilās ķiniešu kleitas ar krāsainajām zivtiņām kādu tumšu kleķi.
Viņa ļoti pārdzīvoja, kad viņas ievai nozāģēja zaru.
Viņa mēdza meklēt pa krūmiem pudeļu lauskas, nebaidīdamas sagriezties, lai tikai caur krāsaino stiklu varētu paskātīties uz sauli un pasauli citādāk.
Viņai patika zem kokiem rudenī meklēt pūpēžus un spridzināt tos.
Viņa mēdza lietus laikā skriet pa visām peļķēm, tā, ka viņas skaistā, zilā ķīniešu kleita ar krāsainajām zivtiņām kļuvu par lielu brūnu plancku.
Viņa bieži mēdza nokrist, sasisties,dabūdama neskaitāmus pušumus un nobrāzumus. Viņa vienmēr pēc kritien piecēlās kājās.
Viņa vienmēr mājās atgriezās netīra un ar pušumiem.
Viņa vienmēr mājās atgriezdamās pacieta visus bārienus, jo viņa zināja, ka viņas diena pagāja sasodīti lieliski.
Viņa, tomēr mazliet aizskarta, mēdza celt savu degunu gaisā, tad viņa braši iesoļoja ar lielu spītību savā istabā un dusmās teica, lai liekot viņu mierā.
Tur viņa atkal visus bārienu aizmirsa.
Viņa sāka sapņot neaizsniedzamus,skaistus sapņus.

Viņa ir, nu jau pilsētas meitene ar brūnām acīm.
Viņas acīs tas spožuma vairs nav tik daudz kā agrāk.
Viņa pieceļoties vairs nevelk skaisto,zilo ķīniešu kleitu ar krāsainajām zivtiņām.
Viņas mati ir gari, un tas viņai sagāda kādu prieciņu.
Viņa mīl basas kājas, bet vairs neiebilst pret to, ka uz kājām sev uzstiepj kādas kurpes.
Viņa atceras pieneņu laukus, bet vairs nepin sev vainagus un nenošķiež savu seju ar putekšņiem.
Viņa cenšas likt savas kājas uzmanīgi virs zemes, un nu jau pēdējos gadus viņa nav nevienai kamenei uzkāpusi.
Viņa veljoprojām gaida uzziedam savu ievu, bet nu jau vairs vasarā tajā nekāpj un nemeklē nevienu ogu.
Viņa laikam vairs tik ļoti nepārdzīvotu,ja viņas ievai nozāģetu kādu zaru.
Viņa pa krūmiem jau sen nav slapstījusies, meklēdama pudeļu lauskas.
Viņa mēdz rudenī meklēt zem kokiem pūpēžus.
Viņa lietus laikā tomēr ieslidina savu kāju kādā lietus peļķē un pie sevis mēdz mazliet par to papriecāties.
Viņa dažkārt paklūp. Neveiklība ir viņas otra labākā īpašība.
Viņa mēdz būt aizskarta un aizvainota, bet viņa cenšās to tomēr paturēt sevī.
Viņa ir skaļa.
Viņa ir aizmārša.
Viņai patīk iztrakoties,jokot un smieties kopā ar draugiem.
Viņai patīk smaidīt.
Viņai patīk priecāties
Viņa cenšas būt optimiste, neskatoties ne uz ko.
Viņa girb un dara tā, lai citiem uzlabotos garstāvoklis.
Viņa mēdz aizklīst ar savām domām kaut kur citur.
Tas tāpēc, ka viņa sapņo ar acīm vaļā veljoprojām tos neaizsniedzamos sapņus.

Viņa būs veca lēdija ar brūnām, dzīvi pieredzējušām un gudrām acīm.
Bet viņai dažkārt parādīties tas spožums acīs.
Ap acīm viņai būs jau izveidojušās krunkas, bet tās krunkas būs izveidojušās no pārlieku lielās smaidīšanas.
Viņai būs gari, copē savīti sirmi mati.
Viņa veljoprojām mīlēs basās kājas.
Viņa novilks kurpes un staigās pa pieneņu pļavām stundām ilgi, un aizsparaudīs kādu pieneni sav aiz auss.
Viņa neuzkāps nevienai kamenei.
Viņa katru gadu ar nepacietību gaidīs uzziedam ievas un vienmēr atcerēies savu ievu.
Viņa pa ceļam atradīs pudeļu lausku. Viņa to uzmanīgi pacels, tā lai nesagrieztos, un palūkosies tai cauri.
Viņa sēņojot atradīs kādu pūpēdi un vienmēr pārspridzinās to.
Viņa lietus laikā ies ārā un vēros kā viņas mazbērni skrienu pa peļķēm,
bet viņa nekad nebārsies.
Viņa sapratīs.
Viņa atcerēsies, kā viņa sapņoja nesasniedzamos sapņus.
Viņa smaidīs par to, un acīs parādīsies spožums.
Viņai klēpī sēdēs mazbērni, un viņa tiem stāstīs stāstu, par mazo meiteni ar spožajām, brūnajām acīm.
Viņa stāstīs par viņas skaisto, zilo ķīniešu kleitu ar krāsainajām zivtiņām, kas nu jau būs kļuvusi par leģendu.