Casual sex. Friends with benefits.
Apmānit prātu. Apmānīt emocijas. Vai ir vērts? Pieķeršanās ir mana lielākā problēma dzīvē. Bet es vēlos iemācīties savādāk. Es negribu attīstīt jūtas. Es vienkārši vēlos baudīt dzīvi, nepieķeroties un vienkārši ļaujoties mirkļa emocijām because we only live once. Mana laiskā piektdienas pēcpusdiena ar melnu kafiju un skaļu indie music fonā.

Katra piedzīvotā emocija liek mazliet apstāties un apdomāties. Sen nebiju baudījusi vienatni. Sen nebiju līdusi pati sev dvēselē un analizējusi, ko un kāpēc jūtu. Šodienas mājāstrādāšana to atļāva. Paralēli darbiem es brīdi pa brīdim veltīju sev. Un es sapratu, ka man steidzami vajadzīgs atvaļinājums. Vai vienkārši brīvsolis.

Ir tik labi būt klusumā. Bet es nespēju savākt savas emocijas un desmitiem jautājumu kuri maļās cauri.

Es nezinu vai esmu domāta *normālām* attiecībām..vismaz ne šajā dzīves posmā. Beigu beigās es tikai sāpinu sevi un citus. Tāds totāls mazohisms.

Eksāmeni uzrakstīti. Bija tik ļoti briesmīgi, ka jau paspēju to visu izdzēst no savām atmiņām. Atliek vienīgi gaidīt rezultātus maija beigās un cerētu uz minimālo punktu iegūšanu lai nebūtu jāpārliek jūnijā. (fingers crossed)

Pēceksāmenu dzīve ir iesākusies ar diezgan lielu uzdzīvi. Ar diezgan lielu alkahola patēriņu un pavisam maz atpūtu. Bet tieši tas man bija vajadzīgs vissvairāk.

Tagad man ir uzradies tik daudz laika, ka pat nezinu kā lai to visu piepildu un ko lai ar to visu daru. Tāpēc šodien atnākot no darba devos pusotru stundu garā skrējienā lai patīrītu savus tarakānus. Visas tās nejēdzīgās crush un citus sūdus. Un jo vairāk es kustos un daru, jo mazāk laika domāt visādas nejēdzības.

In other news - Man aizvien tik ļoti nepatīk tas iekšējais naivums un tas, ka es tik ļoti pieķeros lietām, cilvēkiem, sajūtām, vietām.. Es nevēlos neko no tā visa just, lai cik tas cilvēcīgi arī nebūtu. Es īsti nezinu kā lai ar sevi tieku galā un kā lai es nomierinos. Manī ir tik ļoti liela emocionālā gamma un es nezinu kā to savaldīt. Nekad patiesībā neesmu to zinājusi. Es domāju par citu cilvēku dzīvēm un par to kā citi cilvēki spēj sapurināt sevi un neļauties nejēdzīgām iedomām, domām, sajūtām. Bet vienkārši dzīvot. Es agrāk biju tik ļoti pašpietiekama. Ok, muļķības, es aizvien tāda esmu man patīk būt vienai un man nepatīk pārāk daudz socializēties... bet tas nemaina faktu, ka kaut kur iekšā ir tas big little urge būt gribētai, būt vajadzīgai. Tā nemanāmi un nedaudz. Tāpēc man nepatīk, ka man neatbild uz īsziņām sarakstes vidū. Man nepatīk, kad lietas apstājas nemaz nesākoties tā īsti. Labi, ja godīgi, man nepatīk, ka es nespēju kontrolēt situāciju virzienā kurā vēlos. Un jā, es saprotu, ka tas nav iespējams pilnībā nekad un ir vienkārši jāļaujas un jādzīvo tam brīdim, cause its all we have... Un varbūt tas viss ir vienkārši pēc principa - grass is always greener on the other side. Un stāsts par to, ka cilvēks vienmēr vēlas to, ko nespēj dabūt. Un mana loģiskā,racionālā puse to tik ļoti saprot. Bet tā emociju pasaule netiek tam līdzi..

Manšķiet, ka visām real lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem ir jānotiek tā viegli un natural nevis ar mind games un dzīvošanu kā uz asmens. Bet tā jau ir vairāk mana problēma nevis citu cilvēku. Un ar to man arī ir jāstrādā.

Tāpēc es mācīšos sevi mazliet pieklusināt. Atlikt visas tās emociju gammas malā un būt ļoti racionāla un loģiska un neļauties nekādiem vājprātiem, kas man domās notiek. Thats all.

Manī tomēr ir kaut kādas identitātes, personības problēmas. Tāds milzīgs sajukums esmu. Tajā brīdī, kad dzīve ir kārtībā un man vajadzētu būt apmierinātai, priecīgai, grateful (?), es nejūtu neko. Labi, tā īsti arī nevar teikt..ir ļoti izteikti pacēlumi un kritumi un emociju gammas mainās pa stundām. Lielāko dienas daļu es vienkārši jūtos ļoti skumja. Manī ir enerģija ikdienai, es ceļos, es eju, braucu uz darbu, runāju ar cilvēkiem, uzlieku laipnu seju, uzvāru melnu kafiju, runāju vēl, izskatu rasējumus, brauc mājās... viss ir tik ļoti monatons. Katra rīcība. Vienāda. Manī ir ļoti liels nogurums iestājies. Bet es to neizrādu uz āru. Es to turu ļoti cieši sevī.

Es esmu ļoti noskumusi sevī. Un tam pat nav nekāda iemesla. Viss taču ir labi.

Es zinu, ka mēdzu pieiet lietām ļoti nopietni un es pārāk daudz analizēju un vēl man ir bail no tā, ka es sevī noslēgšos arvien vairāk..mazliet pazudīšu.

Varbūt tā ir identitātes krīze. Varbūt mazs personality disorder... Tam īsti nav definīcijas.. Tās ir smagas, pasaulīgas skumjas, kas manī nogulsnē šobrīd. Un es nezinu ko ar sevi iesākt. Arī mans vīrietis nezin, jo es vienkārši bēgu prom. Lēnām.. sevī.