Eksāmeni uzrakstīti. Bija tik ļoti briesmīgi, ka jau paspēju to visu izdzēst no savām atmiņām. Atliek vienīgi gaidīt rezultātus maija beigās un cerētu uz minimālo punktu iegūšanu lai nebūtu jāpārliek jūnijā. (fingers crossed)

Pēceksāmenu dzīve ir iesākusies ar diezgan lielu uzdzīvi. Ar diezgan lielu alkahola patēriņu un pavisam maz atpūtu. Bet tieši tas man bija vajadzīgs vissvairāk.

Tagad man ir uzradies tik daudz laika, ka pat nezinu kā lai to visu piepildu un ko lai ar to visu daru. Tāpēc šodien atnākot no darba devos pusotru stundu garā skrējienā lai patīrītu savus tarakānus. Visas tās nejēdzīgās crush un citus sūdus. Un jo vairāk es kustos un daru, jo mazāk laika domāt visādas nejēdzības.

In other news - Man aizvien tik ļoti nepatīk tas iekšējais naivums un tas, ka es tik ļoti pieķeros lietām, cilvēkiem, sajūtām, vietām.. Es nevēlos neko no tā visa just, lai cik tas cilvēcīgi arī nebūtu. Es īsti nezinu kā lai ar sevi tieku galā un kā lai es nomierinos. Manī ir tik ļoti liela emocionālā gamma un es nezinu kā to savaldīt. Nekad patiesībā neesmu to zinājusi. Es domāju par citu cilvēku dzīvēm un par to kā citi cilvēki spēj sapurināt sevi un neļauties nejēdzīgām iedomām, domām, sajūtām. Bet vienkārši dzīvot. Es agrāk biju tik ļoti pašpietiekama. Ok, muļķības, es aizvien tāda esmu man patīk būt vienai un man nepatīk pārāk daudz socializēties... bet tas nemaina faktu, ka kaut kur iekšā ir tas big little urge būt gribētai, būt vajadzīgai. Tā nemanāmi un nedaudz. Tāpēc man nepatīk, ka man neatbild uz īsziņām sarakstes vidū. Man nepatīk, kad lietas apstājas nemaz nesākoties tā īsti. Labi, ja godīgi, man nepatīk, ka es nespēju kontrolēt situāciju virzienā kurā vēlos. Un jā, es saprotu, ka tas nav iespējams pilnībā nekad un ir vienkārši jāļaujas un jādzīvo tam brīdim, cause its all we have... Un varbūt tas viss ir vienkārši pēc principa - grass is always greener on the other side. Un stāsts par to, ka cilvēks vienmēr vēlas to, ko nespēj dabūt. Un mana loģiskā,racionālā puse to tik ļoti saprot. Bet tā emociju pasaule netiek tam līdzi..

Manšķiet, ka visām real lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem ir jānotiek tā viegli un natural nevis ar mind games un dzīvošanu kā uz asmens. Bet tā jau ir vairāk mana problēma nevis citu cilvēku. Un ar to man arī ir jāstrādā.

Tāpēc es mācīšos sevi mazliet pieklusināt. Atlikt visas tās emociju gammas malā un būt ļoti racionāla un loģiska un neļauties nekādiem vājprātiem, kas man domās notiek. Thats all.