Tātad vakardien es biju pusotru stundu garā jogas nodarbībā. Un šodien es ļoti jūtu visus savus muguras un sānu muskuļus. Biju domājusi, ka būs tāda mierīga staipīšanās, bet nē! Bija plankingi, squatting and dažādi stiepšanās vingrojumi, kur poza jānotur vismaz 30 sekundes. Paspēju pat iesvīst. Toties beigās, kad gulējām uz paklājiņa tādā pustumsā un relaksējāmies viss ķermenis bija labsajūtā. Un viss tas process man ļoti patika, tāpēc nākamnedēļ iešu vēl. Svētdien izmēģināšu body balance, jo gribētos to stiepšanos un muskuļu izvingrināšanu divreiz nedēļā.

Toties šovakar pierakstījos uz pirmo spinning class. Nav ne jausmas kas tas ir. Kā es jutīšos,bet hey... man vajag daudzveidību fitnesā savādāk palieku slinka un neieinteresēta visā procesā.

Darbā pieteicos dažiem jauniem projektiem un tagad tik jāsavāc sevi un savs radošums kopā, lai viss izdotos kā gribās. Šo gadu es veltīšu personiskajai izaugsmei un nostiprināšos savā karjeras lauciņā, jo gribās tādu stingru pamatu un labu pieredzi.

Šovakar es pieteicos uz jogas nodarbību vietējā sporta zālē un pēctam uz pusstundas relaksāciju un meditāciju. Uzklāšu savu paklājiņu kaut kur tālu stūrī un centīšos sekot līdzi procesam. Un varbūt pirms tam es lasīšu grāmatu vietējā kafejnīcā un dzeršu zaļo tēju.

Esmu sastādījusi daudz maz plānu un atzīmējusi kuras nodarbības es vēlos izmēģināt. Priecājos par to, ka ir ļoti liela nodarbību izvēle vietējā sporta zālē un par to, ka beidzot saņēmos nepievērst uzmanību savām commitment issues un paņemt pilna laika abonamentu.

Un vēl es tiešām nesaprotu, kur paliek laiks. Izslīd caur pirkstiem. Dienas, datumi, nedēļas, sezonas saplūst vienā un tā īsti nemaz neeksistē. Vienīgi krāsas un gaisma mainās aiz loga.

Kopš kāda decembra vidus es lietoju e-cigareti parasto cigarēšu vietā. Iedvesmojoties uz apkārtējo cilvēku viedokļiem. Nedūmoju gan es daudz. Tā diezgan reti, bet ļoti noder tajos gadījumos, kad tiek lietots alkahols vai ārā pavisam dranķīgs laiks. Tagad es varu dzert vīnu vannā un padūmot. Esmu nopīpējusi šķiet kādas 4 parastās cigaretes pa šo laiku, tā tīri salīdzināšanai. Bet tomēr pieturos pie savas e-cigaretes ar ābolu garšu(?)/smaržu(?). Šķiet šādi es varētu pat arī atmest pavisam, jo dažkārt esmu visos procesos tik ļoti, ka aizmirstas par to iekšējo nicotine urge. Bet ja kāds man blakus pīpētu ķiršu tabaciņu, tad man noteikti roka pastieptos pēc vienas.
Vēl pie sevis jāpiestrādā nedaudz.

Šodien ir tāds pavisam eksistenciāls noskaņojums. Viss kaitina, nekas nav labi un gribās vienkārši pasūtīt picu un ēst savos 'dūnu segu ērtumos kamēr skatos shitty tv.

Neskatoties uz šo tuesdays blues esmu apņēmusies sev uztaisīt plānu un pieteikties sporta zālē un beidzot sākt kustināt savu ķermeni un prātu. Kopš kāda novembra vidus esmu izdarījusi tieši neko un tas ļoti labi atspoguļojas dažos jaunos kilogramos. Tāpēc pēc savām picas uz dīvāna izvirtībām es pievērsīšos mazliet vairāk fitnesam un saplānošu kuras nodarbības es vēlos apmeklēt un ko tieši es vēlos darīt.

Vēl nav īsti skaidrs kāda ir vispareizākā ēdiena izvēle/laiki priekš fitnesa ja esi vegāns/veģitārietis. google.com, here I come.

Domas es šobrīd vairāk pierakstu kladē nevis elektroniski. Nopirku tādu biezu un līdzi nēsājamu, melnos vākos iesietu kladi. Un tagad jebkurā vietā/brīdī es varu apsēsties un izrakstīt sevi. Tas ir viens no iemesliem kāpēc es šeit tik daudz vairs neparādos. Laigan klabināt šeit man patīk un visus piedraugotos tāpat es izlasu. Man patīk lasīt citu dzīves. Šeit, filmās, grāmatās, dzīvē. Iedomāties un izdomāt.

Šodien es uzrakstīju eksāmenu, kurā es šķiet varētu arī izkrist. Jo tad kad viss ziemas atvaļinājums ir bijis liela ballīte un sociāla būšana, grāmatas rokās nepaņēmās. Oooh well. Gaidīšu rezultātus un cerēšu uz labāko, līdz pēdējam. As always it is with the uni stuff.

Tradicionālais jaunais gads iesākās ļoti priecīgi. Prom Velsā. Pie kalniem, jūras un svaiga gaisa. Tieši tas bija visvairāk vajadzīgs. Biju pie jūras tieši trīs reizes. Un nostaigāju vairākus desmit kilometru. Pa vidu paspēju dzert daudz alkaholu un dejot vietējā pabā un no rītiem sēdēt dārzā un dzert kafiju ar pavisam latvisku literatūru rokās. Atgriešanās mājās bija mazliet dulla un pielijusi. Tieši tāpēc es nogulēju veselas 12 stundas no vietas.

Ziemassvētkos es aizlidoju līdz Latvijai un mazliet aukstumu paelpoju un bija lieliski. Izņemot to rūgto faktu, ka ar tiem dažiem draugiem kuriem es mēģinu vienmēr satikties - we are growing apart. Tik maz lietu paliek kopīgas, ja regulāri nesatiekas, nesarunājas. Tas, protams, ir saprotams fakts ko man vienkārši vajadzētu pieņemt. Bet ir mazliet žēl iekšā - ka tie cilvēki, kas agrāk bija tik daudz, tagad ar grūtībām uztur sarunu. Jo dzīves prioritātes citas. Jo dzīves līmeņos citos esam. Toties ar pusmāsu aizvien esam vienā līmenī un aizvien esam piedzīvojumos. Thats the only thing I really care.

Pagājušā gada bilance ir savilkta privātajos pierakstos. Bet varu droši teiktk, ka 2015 manī daudz ko mainīja, izmainīja un iedeva un atņēma. Tāds ļoti nozīmīgs gads bijis. Un vēl šo to vajag domās izauklēt līdz galam, jo vēl neesmu paspējusi nodefinēt.

Pēc 19 dienām sāksies mans īstais un personiskais jaunais gads. Mana dzimšanas diena. Līdz tam arī mazliet vēl padomāšu un paplānošu.

Dzīve notiek. Un viss ir tā pavisam mierīgi.

Perfekti dzestrais un saulainais novembra rīts. Melna kafija un grāmatas. Mani mīļākie brīži.

Tad, kad atbrauca maasa mees dzeram viinu un daudz smeekjeejam. Kas noziimee to, ka shodien universitaatee es mirstu nost un nezinu ko ar sevi iesaakt. es vairs nemaaku dzert. 18 gados es neticeetu ka man buus tik ljoti slikti no 4 glaazeem viina. Mans organisms laikam ir ljoti noguris. Man ljoti gribaas guleet. Ierushinaaties midzinjaa un ignoreet pasauli shodien. Bet taa vietaa es esmu universitaatee un feeling sorry for myself.

Pie jūras bija noteikts cilvēku daudzums, kas gluži tāpat kā es, pastaigājās gar krastu uz vienu vai otru pusi. Jūra klusi viļņojās un spēja palīdzēt visiem, bet es gāju garām tām skaistajām un vientulīgajām villām jūras krastā un domāju par to, kāpēc man nav draugu, kas dzīvotu šajās villās, es tad nāktu pie viņiem ciemos svētdienas pēcpusdienās, sabužinātu viņu suņu skaustus, apsēstos pie kamīna, aizsmēķētu cigareti un iedzertu vīnu, mēs spēlētu šahu vai runātu par kādu Borhesa stāstu… Taču, ejot pa Jūrmalu, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nemaz nav draugu, visas villas bija tumšas un tukšas, iespējams, viņi arī paši tajās nedzīvo, iespējams pat, ka viņi vispār nedzīvo.

Nezinu, kur es šo izlasīju, bet pierakstīts ir 2010 gadā, manā piezīmju kladē. Life happens.

6AM svētdienu rīti. Miegainums un izpūruši mati. Otrā kafijas krūze un pilnīgs klusums mājās.

oh hello, džina un tonika hangover.