Pie jūras bija noteikts cilvēku daudzums, kas gluži tāpat kā es, pastaigājās gar krastu uz vienu vai otru pusi. Jūra klusi viļņojās un spēja palīdzēt visiem, bet es gāju garām tām skaistajām un vientulīgajām villām jūras krastā un domāju par to, kāpēc man nav draugu, kas dzīvotu šajās villās, es tad nāktu pie viņiem ciemos svētdienas pēcpusdienās, sabužinātu viņu suņu skaustus, apsēstos pie kamīna, aizsmēķētu cigareti un iedzertu vīnu, mēs spēlētu šahu vai runātu par kādu Borhesa stāstu… Taču, ejot pa Jūrmalu, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nemaz nav draugu, visas villas bija tumšas un tukšas, iespējams, viņi arī paši tajās nedzīvo, iespējams pat, ka viņi vispār nedzīvo.

Nezinu, kur es šo izlasīju, bet pierakstīts ir 2010 gadā, manā piezīmju kladē. Life happens.