Snieg. Braucu uz kalniem. Neko vairāk man sestdienās nevajag.

Nodevu disertācijas otro daļu, kuru rakstīju visu nedēļu pa naktīm hence totāls nogurums šodien. Tāds totāls miegainums un pat melna kafija nepalīdz.
Noskrēju trīs kilometrus cauri lietum un mazliet labāk palika. Uzvārīju tēju un ielīdu dīvānā. Dūnu segu ērtumā un bez nekādiem blakus trokšņiem.
Otradienas ir rīti bez modinātāja un tas mani ļoti iepriecina. Its all about those little things in life.

Lisabonā bija lieliski un ļoti silti. Pilsēta ir izpētīta un mazliet iemīļota.
Disertācijas otrā daļa ir jānodod piektdien. Joprojām nekas daudz nav izpētīts jo nu holidays un brīvība. Lasu grāmatas un atpūšos. Dzeru portugāļu vīnu.
Neko daudz man šodien nevajag.

Tā vietā lai rakstītu savu disertāciju kuras otrā daļa man ir jānodod pavisam drīz, es plānoju ceļojumu uz Lisabonu. Jo nākamnedēļ man ir dzimšanas diena un mans personīgais jaunais gads un man ir nepieciešama saules gaisma un okeāns dažu soļu attālumā.

Esmu izpētījusi ko ēst, ko dzert un kur būt un jūtos ļoti labi. Pārējais būs improvizācijai un apkārtnes pētīšanai un vīna dzeršanai.

Visu laiku salstu un visu laiku ir ļoti auksti. Dzeru daudz tēju un nelietoju alkoholu.

Šovakar mēs brauksim uz independent cinema un skatīsimies Donnie Darko un tad es braukšu mājās gulēt. Miegs pēdējā laikā ir tāds ultimate escape moment.

Pirmā nedēļas nogale šajā gadā pagāja tiešām lieliski. Aizbraucām ar draudziņiem uz anglijas dienvidgalu (precīzāk - devon) pastaigāt un paelpot svaigu gaisu un paskatīties jūrā un aiz horizontiem. Nebija nekāda alkahola. Toties ļoti daudz zāļu tējas un deviņu stundu miegs, kas bija totally worth it.
Četras stundas braucot mašīnā var visu ko sadomāt un izdomāt un sakārtot, kas bija tieši laikā. Tāpēc šī nedēļa iesākās uz tādas gaišas nots un jūtos ļoti enerģiski un priecīgi. Darbā puikas teica, ka Ive got my sparkling eyes back!!! Kas ir tā ļoti labi, ņemot vērā visu to skumjo decembri.
Esmu kaut kā saņēmusies un galvā visādi plāni maisās un idejas ko vēlos realizēt. Un pēc divām nedēļām es braucu uz Portugāli savu dzimšanas dienu svinēt un vienkārši staigāt apkārt un pētīt vietējo dzīvi. Tieši tik vienkārši.

Sāku lasīt otro grāmatu šogad. Man patīk lasīt latviski ik pa laikam. Izvēdina galvu. Joprojām man ir jāraksta disertācija. Otrā daļa ir jāiesniedz tieši pēc trīs nedēļām un es vēl neesmu neko izdarījusi vai uzrakstījusi.

Pēc lieliskām trīs dienām šo vakaru es esmu iedevusi sev. Filmām, daudz vegan food un bubble bath. Taking it easy! “Un kā reiz rakstīja dzejnieks, tādas lielas laimes jau nava. Ir tikai mazas laimītes.”

Šodien bija ļoti laba diena. Un man to vajadzēja pierakstīt, lai es neaizmirstu un atcerētos gada beigās. Es klausījos mūziku un lasīju visādus tehniskos materiālus un runājos ar cilvēkiem. Un dzēru daudz zāļu tēju un iedvesmojos. Man patīk iedvesmoties. I believe in the little things, and I believe in me.

Es vakardien izlasīju 94 lapaspuses latviski un prātā viss nomierinājās. Sēdēju klusumā, zem dūnu sedziņas un lasīju. Blakus dega visas ziemassvētkos sadāvinātās sveces un tieši tā es nosēdēju visu vakaru. Dūnu segu ērtumos. Ārpasaule neeksistēja. Biju tikai es, grāmata un klusums.

31. decembrī es tomēr saņēmos un sapucējos un saaicināju pāris cilvēkus pie sevis uz māju, jo nekur ārā es negribēju iet!! Tāda pavisam miegaina un mazliet grumpy sapirku dzeramos un ēdamos un visus gaidīju ciemos. Pēc pirmā džintonika jau mazliet atdzīvojos un pat ļoti, ļoti izbaudīju visu vakaru un jaungada sagaidīšanu. Man gan nav nekādu warm feelings towards this, jo nu...tā ir tikai diena kalendārā un mans jaunais gads vienmēr ir sācies manā dzimšanas dienā, kas ir very, very soon.
Vakars beidzās četros no rīta un ar ļoti lielām paģirām nākamajā dienā, kad visi gulšņājām kur nu kurais un ik pa laikam sasmējāmies un kaut ko ieēdām.
Toties vakardien mēs aizbraucām pastaigāties un svaigu gaisu saelpoties, kas bija tieši laikā.
Kaut kādā ziņā visu iesāku tā ļoti viegli. Koncentrējos uz sevi un to kā es jūtos un ko es vēlos.

Man šogad gribās daudz ceļot, pētīt un skatīties un daudz lasīt, saprast, izzināt. Gribu pievērsties vairāk sev un vairāk sevi sakārtot. Šie visi roller coaster tomēr ļoti nogurdina. Es zinu, ka dažkārt tādus vajag, bet pagājušais gads bija visnotaļ bipolar un mani ļoti, ļoti nogurdināja.
Samīļoju savu skumjo sirdi un palaidu vaļā tās negatīvās emocijas. Visvairāk man vajag atcerēties to ka others dont give a shit as much as I do. Tās nepārtrauktās expectations ir kaut kas drausmīgs. Tāpēc šogad es sev šo pierakstīju, atstāju redzamā vietā un ik pa laikam sev atgādināšu.

Vakardien ar māsu tā ļoti saņēmāmies (jo nu - bija daudz vīna) un aizgājām ciemos pie tēva, kurš izrādās ir pārvācies uz vietējo mazmiestu.
Aiznesām vēl vīnu. Sēdējām viņa virtuvē. Smēķējām. Runājām par viņa dzīvi. Viņš uzdeva mums jautājumus. Mēs pieklājīgi atbildējām. Piedzērāmies un aizgājām.
Viņš vienmēr ir vēlējies būt vairāk kā draugs nekā tēvs. Viņš nezin ko ar mums divām, pieaugušām meitām darīt. Viņš nekad nav bijis mums klāt. Bet mums vajadzēja šo nokārtot vēl šajā gadā. Ieraudzīt. Apskaut. Palaist to aizvainojumu vaļā. Paklausīties, kas viņam sakāms. Vakara beigās viņš mums uztaisīja kafiju tik stipru, ka visu nakti negulēju un aizmigu tikai ap četriem no rīta. Esmu miegaina šodien un ir ļoti daudz pārdomu. Par visu. Man ir sadāvinātas ļoti daudz grāmatu, kuras nezinu kā dabūt atpakaļ uz Angliju, bet kaut kā jau viņas iestūķēšu savā mazajā koferī. Dzīve notiek. Ļoti lēnu. Šeit laukos ir tik ļoti lēns ritms. Pietiek laiks visam.
Arī sev.

Šeit ir diezgan silti un pelēki un viss ir tāds nomācies. Es dzeru kafiju no rītiem un tad es eju staigāties pa mežu. Viena pati ar mūziku austiņās. Vakardien es sēdēju pie ezera un viens vīrietis piebrauca mašīnā nopeldēties. I mean, bija slapjš sniegs un auksti un es nejutu savas rokas pīpējot kamēr truli skatījos pāri ezeram...bet viņš paņēma ieleca ezerā, papeldēja un aizbrauca mājās.
Man patīk šeit būt, bet man pietrūkst manas angļu mājas un cilvēki. Manī ir kaut kāda neliela identitātes krīze. Īsti nezinu kur es iederos. Bet tam nav īsti nozīmes. Man šķiet es varētu dzīvot jebkur pasaulē un justies tā labi un komfortabli. Man ir dažādas lietas, kas man pietrūkst no dažādām pasaules vietām, bet tas nenozīmē, ka man tur ir jādzīvo. Tā vienkārši ir sajūta. Un ir labi pēc kaut kā ilgoties ik pa laikam. Ir labi aizbraukt kaut kur un atcerēties to sentimentālo sajūtu, kas ik pa laikam uzpeld domās. Un ne vienmēr viss ir tā kā biju iedomājusies. Ilūzijas ir tikai ilūzijas.

Un man aizvien nepatīk Ziemassvētki. Es šos svētkus vienkārši nejūtu. Man tie nešķiet kā svētki, bet kā apgrūtinājums.