Vakardien ar māsu tā ļoti saņēmāmies (jo nu - bija daudz vīna) un aizgājām ciemos pie tēva, kurš izrādās ir pārvācies uz vietējo mazmiestu.
Aiznesām vēl vīnu. Sēdējām viņa virtuvē. Smēķējām. Runājām par viņa dzīvi. Viņš uzdeva mums jautājumus. Mēs pieklājīgi atbildējām. Piedzērāmies un aizgājām.
Viņš vienmēr ir vēlējies būt vairāk kā draugs nekā tēvs. Viņš nezin ko ar mums divām, pieaugušām meitām darīt. Viņš nekad nav bijis mums klāt. Bet mums vajadzēja šo nokārtot vēl šajā gadā. Ieraudzīt. Apskaut. Palaist to aizvainojumu vaļā. Paklausīties, kas viņam sakāms. Vakara beigās viņš mums uztaisīja kafiju tik stipru, ka visu nakti negulēju un aizmigu tikai ap četriem no rīta. Esmu miegaina šodien un ir ļoti daudz pārdomu. Par visu. Man ir sadāvinātas ļoti daudz grāmatu, kuras nezinu kā dabūt atpakaļ uz Angliju, bet kaut kā jau viņas iestūķēšu savā mazajā koferī. Dzīve notiek. Ļoti lēnu. Šeit laukos ir tik ļoti lēns ritms. Pietiek laiks visam.
Arī sev.