Man rīt it disertācijas aizstāvēšanas prezentācija un vispār nekam neesmu gatava. Divas dienas ir bijusi viena vienīga migrēna un nogurums un neko neesmu izdarījusi. Taisu augšā prezentāciju un nesaprotu no kura gala ķerties klāt un kā lai vispār to visu tematu tā vienkārši pastāstu.
Vienīgais ko gribu ir comfort food, daudz gulēt un lasīt grāmatas.

Anyway, rītdien ir mana pēdējā diena augstskolā pēc četru gadu studēšanas un tas ir tāds dīvains milestone.

Es no rītiem vairs nespēju piecelties. Man tiešām sķita, ka gaišie rīti man palīdzēs tikt atpakaļ pie iepriekšējā režīma, bet es guļu vēl vairāk.
Vienmēr darbā ierodos pēc deviņiem, jo agrāk vienkārši nav iespējams. Vakardien mani pamodināja putni piecos no rīta. Skaļi dziedāja tieši pie pašiem guļamistabas logiem. Pavasaris tuvojas. Un visu savu brīvo laiku es pavadu staigājot un braukājot apkārt nevis rakstot disertāciju kura ir jānodod mēneša beigās.
Go girl!

Visu laiku sev atgādinu ka nevajag runāt ar cilvēkiem, kad esmu fiziski sagurusi, izskraidījusi pusi pasaules un gana labi nepaēdusi. Tad es pārvēršos par ne īpaši līdzsvarotu sievieti hormonu vērtas laikā un pasaku lietas, ko nedomāju.

Visu nedēļu dzīvoju pa māju. Strādāju pie disertācijas un citām lietām. Daudz guļu. Skatos filmas un klausos mūziku.

Bēres bija ļoti emocionāls notikums un tikai tagad viss ir sastājies vietā. Tā, ka ar prātu saprotu, kas notika un kā es patiesībā jūtos. Es saprotu, ka life goes on, bet to tāpat ir grūti pieņemt. Un man mamma nepabrīdināja, ka bērēs zārks būs atvērts. Un es nekad neesmus sastapusies ar nāvi tik tuvu. Bet es par to vēl nespēju rakstīt.

Šodien es esmu saņēmusies aizbraukt uz Notingemu paklausīties mūziku. Un tas būs pirmais izbrauciens manā jaunajā mašīnā. Joprojām cīnos ar apdrošinātājiem un izskatās, ka man būs jāiesniedz lieta civiltiesā, ko es ļoti negribēju. Toties fizioterapija man palīdz un es pat varu sākt lēnām vingrot un kustēties.

Vienīgais, kas mani šobrīd vairs spētu pārsteigt ir tas, ja viss notiktu pēc plāna.

Nogulēju desmit stundas. Dzeru kafiju un taisos uz fizioterapiju. Nostrādāšu pēcpusdienas maiņu un braukšu mājās. Trešdien lidoju uz Latviju. Piektdien atpakaļ.
Tāds smagums iekšā.

Nespēju koncentrēties vai domāt.

Nemanot pienāk tas brīdis, kad Tu pēkšņi saproti, kāpēc viss tas, kam Tu dzīvē esi gājis cauri ir bijis vajadzīgs.

Cibai vakar bija dzimšanas diena. Pieci gadi uzrakstīti. Dzīve turpinās.

Galīgi samiegojusies. Apaukstējusies. Šņaukājos. Guļu. Es pēdējā laikā ļoti daudz guļu.
Man likās, ka šis gads būs tāds lielisks un veiksmīgs. Ir tikai Marts un tik ļoti daudz skumju lietu ir paspējušas notikt.
Vakardien man piezvanīja mamma un paziņoja, ka vecmamma ir nomirusi. Es tā kā ar prātu sapratu, ka tie bija pēdējie ziemassvētki kopā un, ka ilgi vairs nebūs. Bet līdz galam tomēr to nepieņēmu. Man gribējās vēl Marta beigās aizlidot un samīļot. Tagad jāpērk biļetes, lai lidotu uz bērēm.

Sēdēju vakar. Dzēru vīnu. Klausījos mūziku un skatījos sienā. Vienkārši domāju. Vienā brīdī salūzu un noraudāju kādas divas stundas. Saņēmos. Ieelpoju. Izgāju ārā uzpīpēt. Uzvārīju tēju. Aizgāju gulēt. Šodien galva smaga, acis sāp un neko nejūtu. Melna kafija. Skaļa mūzika.

Dzīvoju pa māju un atpūšos. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējusi tik ilgi un tik daudz. I mean, pa nakti mierīgi noguļu 10 stundas. Un tad vēl pa dienu pāris stundas. Man tik ļoti patīk laiku pavadīt vienatnē. Es tik ļoti labi ar sevi jūtos. Un šīs dienas ir totally bliss.

Skatos filmas un dzeru daudz tējas. Ik pa laikam iesāpas mugura un tad es iedzeru zāles un jūtos nedaudz high, kas patiesībā ir diezgan patīkami.

Vakardien izrakstīju visu skumjo un smago no sevis, katram cilvēkam pret kuru ir bijis aizvainojums pēdējā gada laikā. Izrakstīju un sadedzināju. Palika vieglāk.

Kodeīns. Melna kafija. Dzīvoju. Elpoju. Domāju. Lasu grāmatas. Nespēju koncentrēties. Guļu vannā. Relaksējos. Overthinking things.

Esmu nedaudz atguvusies un sakopojusi domas un varu pastāstīt to, ka sestdien man bija pirmais satiksmes negadījums, kas manu mazo mīļo mašīnu norakstīja no ceļa.
Mašīnas priekša pilnībā sadragāta un nav glābjama un man bija jāatstāj little babe on the road. Tāds ļoti skumjš brīdis. Uz labās nots, es esmu dzīva. Un kā izrādās esmu dzimusi laimes krekliņā jo tas viss varēja beigties ļoti bēdīgi.

Vārdu sakot braucu mierīgi mājās no lieliskas dienas ar saviem hiking friends kad traktora riepa atdalījās no traktora otrā ceļa pusē un ietriecās manā mašīnā.
Visu redzēju tādā ļoti relaksētā slow-motion. Un tajā brīdī domāju `well, this it then`. Jo riepa lielāka un smagāka par manu mašīnu un triecās man virsū ar 50mph.
Trieciens bija liels un pāris minūtes sēdēju māšīnā ar galvu uz stūres domājot `am I still alive`.

Atbrauca air ambulance un policija un lielākā daļa mašīnu vienkārši brauca garām un neapstājās. Toties viens lielisks pāris apstājās un man palīdzēja. Sieviete visu laiku mani uzmanīja un glaudīja kamēr es gulēju un skatījos mākoņos un domāju `what the hell is happening`. Vīrietis zvanīja visiem dienestiem un runāja ar traktora vadītāju. Un šis man tā nedaudz atkausēja sirdi. Labi cilvēki ir apkārt. Tie kas apstāsies un palīdzēs neskatoties uz to, ka pašiem ir jāsteidzas. Bet pilnīgs fuj traktora vadītājām kurš pat neatvainojās un nepienāca pie manis. Tikai pīpēja stresains un skatījās uztraukti.

Nogādāja mani mājās dzīvu un galīgi miegainu. Un no tā brīža esmu ar pavisam stīvu kaklu un muguru, dzīvoju uz pain killer un kafijas. Ironiskā kārtā es palaidu garām īsto pagriezienu (because I cant read signs quick enough) un man uz tā ceļa vispār nebija jābūt. Bet varbūt tā tieši vajadzēja notikt. Izvilka mani no rutīnas un lika apstāties. Google.com atrada man statistikas datus (for my inner geek) par šādiem satiksmes negadījumiem. Un kā izrādās tādi nenotiek pārāk bieži un lielākoties beidzas letāli. Considering myself lucky.

Tāda lūk nedēļas nogales summary. Questioning everything.