Varētu domāt, ka jaunais gads taču būs tāds ar savādāku dvesmu, ar kaut kādu `misijas` apziņu vai nu jebko, jebko, kas pavērtu to debesmalu un mazliet sajustu to virzienu, kurā man jānokļūst, kurā doties.
Bet tā vietā, es te sēžu, mazs melanholijas ezis, sabozies un segās ietinies.
Šī visa slimošana un atveseļošanās, un šis pārejas posms, kā tādam taurenim ir izrādījies diezgan nesaudzējoš. Jā ieguvu to ko šķiet vajadzēja - restartētas baterijas un kādu ilgu laiku. Viss ir izgulēts, viss ir attīrīts. Tomēr, jo vairāk brīvā laika man iedod, jo vairāk es sajūku prāta. Nu nemāku es laikam būt ar tik daudz iedotu brīvību sadzīvot. Tad es domāju visādas dzīves lietas un līkločus un aizvedu sevi kaut kādos neceļos. Un tad gala rezultāts ir sabozies ezis, kurš iekšēji (un,protams,arī arēji) sēž un raud par visādām pasaulīgām lietām. Par to, ka esmu šajā mazajā lielumā un lielajā mazumā. Es zinu, robežas ir ilūzijas, arī laiks un attālums, bet tas viss, viss mani kaut kā ir uzķēris. vairs nemaz nejūtos kā tepat, tepat... bet kaut kur tālu, tālu prom no visa. Kur nekas mani nevar sasniegt un satvert. Gaistoša.
Tajos brīžos, kuri ir aizņemti, kuros modinātājs zvana no rītiem, es raušos no gultas, savedu sevi kārtībā un uzvāru kafiju. Es nedomāju tik pasaulīgi. Es domāju lokāli. Par sevi. Par dienu. Es atdodu sevi. Sporta zālei, koledžai, mājasdarbiem. Visu sevi nodarbinu un domās tik saldskābi skan - ak, ja būtu brīvdiena, noskatītos savus guilty pleasure seriālus, vārtītos pa gultu, ietu lēnās pastaigās un ēstu kruasānus. Bet dzīvē jau tā nenotiek. Dzīvē, ja man iedod divas nedēļas brīvības es ņemu un nojūku.
Man škiet manī ir mazliet pazudis ceļš. Mazliet lost jūtos starp visu.

Kā tas nākas, ka visas šīs ilūzijas par nākotnes,pieaugušo dzīves, no mazotnes, izaug līdz ar mani un vienkārši izgaist. Nekas nav tā kā ir bijis manās iedomās. Dažreiz iedomas ir tik sāpīgas.

Bet es jau tikai vēlos nokļūt pie savas iedvesmas. Darboties. Atraisīt sevī to radošumu un atdot sevi tam. Nevis taisīt galvā problēmas un sabozties kā ezim.