man ar tā kaut kā liekas, ka mēs varētu būt uz viena viļņa un šeit vispār (es nedomāju cibu, bet gan dzīvi kā tādu šeit, aizjūrās) man nav neviena paša, itsevišķi meitenes/draudzenes ar ko pabūt un tas tā diezgan biedējoši un skumji dažkārt liekas.

zinu, ir visādi dzīves mirkļi un līnijas ir kaut kā vienkārši jāmācās savākties un bīdīt sevi pa solīšiem uz priekšu, tas nekas, ka vienmēr tā nebūs pareizākā taciņa, bet galamērķi jau cerams sasniegšu, lai kāds tas arī nebūtu.