Man patiesībā ir ļoti žēl, ka es nezinu ko nozīmē draudzība. Labi - vairs nezinu. Kopš esmu šeit, esmu attālinājusies, atsvešinājusies, kā no pilnīgi citas pasaules. Un vairs nav tā saikne. Vienreiz, divreiz gadā satiekot tiek dzerti kokteiļi un viss ir atkal labi un priecīgi, bet tad es aizbraucu un iestājas klusums. Bet es šķiet nemaz neprotu draudzēties. Varbūt vaina ir patiešām manī, ka es atļauju visam pazust, necenšos, neturos. Man patīk būt vienai, jā. Bet ne tik lielās galējībās. Man vienkārši gribās draugu. Vismaz vienu. Ar ko iedzert kopā kafiju, aiziet brokastīs vai pastaigāties. Viss šiet paliek tik virspusējs. Un ja kādam veicas vairāk, tas tiek noēsts aiz muguras. Tik riebīga daba. Un tad es no viņiem attālinos, bet iet jau kur nav.
Šajā nedēļas nogalē esmu home alone un man plānu pilna galva. Braukšu pazust Birmingemā.

Jo brīvdienās pamosties septiņos man ir jāmāk. Dzeru savu otro kafijas krūzi. Un ļauju sev būt klusumā. Man goda vārds pietrūkst klusuma. Bez trokņiem, mūzikas vai balsīm. Pilnīgi neko. Tikai sevi klusumā. Vēl mazliet un tad jau varēs sevi pazaudēt pilsētā, starp uzmācīgiem cilvēkiem, grūstīšanos, bezgaisu.

Bet nevienmēr ir jāpazaudē, var jau arī atrast. Atklājas jau tas vēlāk. Vai ne?

Vispār, šis klab.lv, ir vienīgā iespēja mani iepazīt – dzīvajā ēterā es ļoti labprāt turu muti un sevī nedalos. Jā, es rakstu atklāti, es lamājos un plēšu traukus šeit.

Taču nav tā, ka man negribas no jauna iepazīties, no jauna iemācīties runāt skaļi, no jauna dzīvot. Tik dziļi mana sociofobija nestiepjas.

Mani sen sen mācīja visas savas sajūtas izrakstīt. Arī prozaiķi un dzejnieki mēdz sacīt, ka rakstīšana atbrīvo vietu dzīvošanai, bet patiesībā tumsu uzrakstīt nevar.