Es atkal pārliecinos, ka cilvēks lielākoties pats ir gan savas laimes, gan nelaimes kalējs. Uz kārtējā grābekļa cilvēks uzkāpj pats, kārtējā bedrē iemaucas arī pats, arī gar bezdibeņa malu staigāt izvēlas tikai pats cilvēks.

Agri celties un nesteidzīgi baudīt kafiju ir mani brīvdienu laimes brīži.
Vakardienu es uzdāvināju sev. Būt pašai ar sevi - ar sevi runāt un ar sevi būt. Ikdienā tādas klusas un īstas attiecības nemaz nesanāk. Tāds milzīgs skrējiens, bez atelpas.
Man patika būt Birmingemā, jo visiem ir pilnīgi vienalga par tavu eksistenci, cilvēku ir tik daudz, ka neviens nevienu diži necenšas ievērot. Tad nu es varu klīst, lēnām smēķējot un pētot ielu dzīves. Aizvedu sevi līdz muzejam, līdz kafejnīcai un līdz veikalam. Un tāda ļoti laba diena. Apmākusies un silta. Un tu vari būt viens - ar sevi- bet starp visiem. Sēdēt uz muzeja kāpnēm, lasīt grāmatu, ik pa laikam noķert kādu smaidu.
Jūtos nogurusi no tā skrējiena, pēdējo nedēļu laikā. Man gribas mazliet izrauties.
Bet šorīt aiz loga ir silta saule. Man ir jāraksta divi assignment, jo man jau patīk visu atstāt uz pēdējo brīdi. Arī pēdējo brīdi uz pēdējo brīdi. Un tad nu šodien ir pēdējais brīdis, jo rīt jau ir deadline. Tieši tik jēdzīgi es pavadīšu šo dienu. Bet varbūt paņemšu datoru un iešu alus dārzā sēdēt. Arī tur es varu rakstīt. Jau no žurnālistikas laikiem esmu iemācījusied adaptēties jebkur un uzrakstīt jebko.
Vēlviena diena sev. Ļoti liela apmierinātība.