Šorīt viss ir tik pelēks un līst jau no paša, paša rīta. Pilnas ielas ar ūdeni un vējšs. Tas aukstais, spēcīgais vējšs. Dzirdu pat migā sēžot, kā viss aiz loga plosās. Un man ir jāiet tieši ārā, centra virzienā. Bet es par to kaut kā galīgi neuztraucos. Man vajag sevi izvēdināt. Lai visu izpūš ārā no manis. Samirkt lietū. Just tikai laikapstākļus un ķermeni. Neko citu.
Atkal ir tas brīdis, kad ir tāds kā dīvains spēks iekšā. Apņēmība. Bet tā jau ir tikai viena mana puse. Kura lēnām atmostāst. Tā otra vēl guļ. Tā vājā, mazā zaķa sirds. Kas ir daudz stiprāka par pirmo.
Es gribu atgriezties pie sevis un atkal priecāties par mazām lietām. Šobrīd Brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Man ir vajadzīgs sevi visu laiku noslogot, nodarbināt, lai es nedomātu, neuztrauktos, nejustu. Brīvdienas atkal es atslābstu un iestrēgstu vecajās dumjībās iekšā. Un nākamnedēļ tas bank holiday ir un veseles trīs brīvdienas, kas ir vienkārši par daudz priekš mana šī brīža stāvokļa. Varētu uzprasīties kādā dienā, kādu virsstundu pastrādāt. Bet kurš tad man jaunam darbiniekam tā ļaus uzreiz.
Kā jūs tiekat sev pāri,kad visa iekšējā skumju pasaule nāk uz āru?

Redz cik vienkārši var arī notikt. Gluži kā pļauka sejā. Sēžu galīgi savārdzis un gribās kādu uzmundrinājumu. Zvana Viņš. Kaut ko vispārīgu parunājam. Tad Viņš paņem un sabļauj uz mani pilnīgi netaisnīgi. Es atvainojos, novēlu labu vakaru un nolieku klausuli. Pilnīgi dumjas pusaudžu drāmas, pieaugušā vecumā. Anyway. Izraudāju visu lieko no sevis laukā un tagad sēžu pavisam dusmīga. Par to kā viens cilvēks tā vispār var pret otru izturēties. Un tagad gan ir tā. Viss telefons tukšs. Viss izdzēsts. Un nekāda kontakta no manas puses. Ja Viņš grib, lai pats dabū mani rokā. Sarunā gan teicās, ka tuvākajā laikā būšot četras dienas brīvas un tad kādā brīdī kad sanāks padošot ziņu un varam satikties. (Tik "skaisti" skanēja) Tas viss man atgādina situāciju nedaudz vairāk kā pirms pusotra gada kaut kur. Mūsu pirmsākumus. Pilnīgi tāda pati attieksme, viss cits svarīgāks, vēsums un tāds kā iekšējs ļaunums. Tā nu tur gāja laiks, es pazudu no redzesloka, atstājot visu mierīgi pateiktu un aizgāju. Viņš atkal parādījās, jo tas viss ko devu esot bijis vissvarīgākais un nozīmīgākais. Sākās mūsu kopdzīve. Kas izbeidzās šogad praktiskā līmenī. Laigan īsti līdz galam punkti tur nav salikti tāpat. (kā to var spriest pēc maniem ierakstiem) Whatever. Protams, sāpīgi un tā. Un pāri nekam es netieku. Itsevišķi ja situācija ir tāda kāda viņa ir. Bet es patiešām no sirds vēlos būt šoreiz tikpat stipra kā sākumā un vienkārši aiziet. Bez kontaktiem, bez sms, bez vēstulēm, bez kaut kādas intereses. Bez visām emocijām kādas vien manī ir uz Viņu. Es zinu, ka periodiski vienkārši ņemu un sabrūku un tās emocijas ir stiprākas pār mani. Bet tas nepiekā laba mani nav novedis. Tāpēc mēģināšu sevi pielāgot jaunajai taktikai. Būt tādai kā sākumā, jo arī pirms Viņa man bija dzīve. Tās gan visas ir blāvas atmiņas, bet citu ceļu es īsti arī neredzu. Tāpēc šī nu ir mana jaunā misija. Iemācīties dzīvot vienai, bez Viņa. Ja būs lemts, tad arī kaut kas notiks pats no sevis. Jo prātā jau es varu izdomāt nez ko.
Bet, kā lai notur to stiprumu un izturību sevī vienmērīgā līmenī, tajos brīžos, kad sabrukšu?

Cik labi,ka brīvās dienas ir beigušās un varēšu atgriezties savā darba vidē. Mācīties baudīt rītus. Braukt vilcienā. Vērot dabu. Ieiet plašajā ofisā. Uzvārīt rīta kafiju. Un sākt darboties. Nedomājot par visu savu lielo drāmu. Aiziet mākslīgo sauli pabaudīt. Aiziet uz koledžu. Ieiet karstā vannā un aizmigt. Neko nedomājot. Neiespringstot. Nodarbinot sevi līdz galam un pēc iespējas mazāk laika pavadot savā migā. Jo šādam solim es vēl neesmu līdz galam gatava. Bet es zinu, ka tas pienāks. Pienāks tas brīdis, kad es varēšu būt patiešām stipra un dzīvot viena. Nākamnedēļ kaut kad sākšu mēģināt gulēt bez tabletēm. I mean, es esmu patiešām tik ļoti distracted no visa, ka es dabīgi jau kādu laiku neguļu. Periodiski pārtraucu, bet principā visus šos divus mēnešus, es sevi iemidzinu mākslīgi. Un es nezinu, kā būs tagad kad centīšos pārtraukt. Man nav ne jausmas vai es esmu tam solim gatava, kamēr sirdī viss vēl žņaudzas un visas manas zemestrīces dod tādu nemieru, ka miegs ir tūkstoš jūdžu attālumā. Bet es tiešām vēlos savākties un tas,manuprāt, ir diezgan ievērojams solis ceļā uz manu jauno izaugsmi.
Domāju,ka sevis lutināšana un iepriecināšana palīdzēs. Un,protams, kustība. Es vienkārši nespēju sēdēt uz vietas, ar sevi. Vēl ne.
Vienīgais par ko es tiešām priecājos pēdējo nedēļu, ir mans jaunais darbs. Varu pucēties pēc sirds patikas un justies sievišķīgi. Laigan no manis nāk ārā tāds individuālisms (man gan nepatīk šo vārdu lietot, bet šobrīd nekas cits nenāk prātā) jo lai vai kā es saģērbtos, kaut vai uz mata kā mana blondā dūdiņa, es vienkārši izskatos savādāk. Es nezinu, kas tur ir pie vainas. Varu staigāt smukās ofisa kleitās, papēžos un somiņās, bet tāpat no manis nāk uz āru kaut kas cits. Un to man ir teikuši pilnīgi visi. Bet tā kā sevi līdz galam es neesmu izpratusi un aizvien esmu meklējumos un eksperimentos, tad par to neņemos spriest. Tam vēl ir laiks.