Es vienkārši nesaprotu kāpēc es daru sev tik ļoti pāri. I mean, tīri mentālajā līmenī. Skatos uz citiem no malas un viss šķiet tik viegli viņiem. Dzīvot vieniem. Man,protams,nav nekas pret dzīvošanu vienai vai tamlīdzīgi, sava brīvība un režīmi etc, bet tikai tādā gadījumā, ja es zinu/jūtu, ka es kādam esmu svarīga, es varu dalīties ar kādu par notikumiem, sajūtām un galu galā apskauties. Man goda vārds, tik ļoti pietrūkst apskaušanās. Vienkārša klātesamība. Tāpēc es visu savu depresīvo būtību izlieku šeit, jo šī ir vienīgā vieta, kur sevi izrakstīt. Jo man personīgi ir tā, jo laimīgāka/priecīgāka/apmierinātāka es jūtos, jo mazāk es rakstu. Tas laikam tikai tīri cilvēcīgi. Pāršķirstīju plānotāju, šos dažus mēnešus. 19.februārī Viņš izvācās. Drīz būs veseli trīs mēneši. Par šiem mēnešiem ir bijis tik daudz un nekas reizē. Aizvien ceļš saved kopā pa mazām taciņām, aizvien ir visādi murrājoši brīži. Bet ne līdz galam. Ne tā kā man gribētos. Kāpēc es, piemēram, nevarētu būt tik stipra sevī, ka vienkārši neatbildēt, nerakstīt, nezvanīt, nesatikt etc (jo tur tiešām ir simtiem lietu) un vienkārši būt ar sevi. Iemācīties būt tikai ar sevi. Paļauties uz sevi un pieņemt šo periodu kā mācību/mācīšanos. Kāpēc es nevarētu būt tik stipra un nepielaist sev klāt visas tās emocijas. Brīžiem šķiet, jā, es to varu. Viss ir kārtībā. Es smaidu. Bet tad vienā brīdī, gluži kā klikšķis ieslēdzas un pārņem nenormāls skumju vilnis. Mana iekšējā zemestrīce. Kad viss trīc un raud. Tāda pilnīga nepatstāvība. Nu kā, lai viens mazs zaķis, tiek tam visam pāri. Nākošajā līmenī iekšā. Es pat vairs nezinu, kas es esmu. Esmu pazaudējusi ceļu uz Viņu un arī uz sevi. Uz visu. Es tik daudz domāju par Viņu. Par mums. Tad atkal par sevi. Un tā pa apli. Kā vāveres ritenī. Es vienkārši nespēju sevi nolikt atstatus no visa un mācīties būt. Kā citiem tas tik ļoti sanāk? Kā tāds mazs bērns es te uzvedos. Un visvairāk ir bail no tā, ka es vienkārši netikšu ārā no šī līmeņa un jūtam pret Viņu. Jo Viņš ir tepat. Visur. Un es vienkārši netieku galā ar sevi un savām emocijām. Pilnīga drāma.
Un fonā man skan Hole (Kaut kādas Courtney Love vecās dziesmas) un es grimstu sevī kaut kur.