Cik labi,ka brīvās dienas ir beigušās un varēšu atgriezties savā darba vidē. Mācīties baudīt rītus. Braukt vilcienā. Vērot dabu. Ieiet plašajā ofisā. Uzvārīt rīta kafiju. Un sākt darboties. Nedomājot par visu savu lielo drāmu. Aiziet mākslīgo sauli pabaudīt. Aiziet uz koledžu. Ieiet karstā vannā un aizmigt. Neko nedomājot. Neiespringstot. Nodarbinot sevi līdz galam un pēc iespējas mazāk laika pavadot savā migā. Jo šādam solim es vēl neesmu līdz galam gatava. Bet es zinu, ka tas pienāks. Pienāks tas brīdis, kad es varēšu būt patiešām stipra un dzīvot viena. Nākamnedēļ kaut kad sākšu mēģināt gulēt bez tabletēm. I mean, es esmu patiešām tik ļoti distracted no visa, ka es dabīgi jau kādu laiku neguļu. Periodiski pārtraucu, bet principā visus šos divus mēnešus, es sevi iemidzinu mākslīgi. Un es nezinu, kā būs tagad kad centīšos pārtraukt. Man nav ne jausmas vai es esmu tam solim gatava, kamēr sirdī viss vēl žņaudzas un visas manas zemestrīces dod tādu nemieru, ka miegs ir tūkstoš jūdžu attālumā. Bet es tiešām vēlos savākties un tas,manuprāt, ir diezgan ievērojams solis ceļā uz manu jauno izaugsmi.
Domāju,ka sevis lutināšana un iepriecināšana palīdzēs. Un,protams, kustība. Es vienkārši nespēju sēdēt uz vietas, ar sevi. Vēl ne.
Vienīgais par ko es tiešām priecājos pēdējo nedēļu, ir mans jaunais darbs. Varu pucēties pēc sirds patikas un justies sievišķīgi. Laigan no manis nāk ārā tāds individuālisms (man gan nepatīk šo vārdu lietot, bet šobrīd nekas cits nenāk prātā) jo lai vai kā es saģērbtos, kaut vai uz mata kā mana blondā dūdiņa, es vienkārši izskatos savādāk. Es nezinu, kas tur ir pie vainas. Varu staigāt smukās ofisa kleitās, papēžos un somiņās, bet tāpat no manis nāk uz āru kaut kas cits. Un to man ir teikuši pilnīgi visi. Bet tā kā sevi līdz galam es neesmu izpratusi un aizvien esmu meklējumos un eksperimentos, tad par to neņemos spriest. Tam vēl ir laiks.