Redz cik vienkārši var arī notikt. Gluži kā pļauka sejā. Sēžu galīgi savārdzis un gribās kādu uzmundrinājumu. Zvana Viņš. Kaut ko vispārīgu parunājam. Tad Viņš paņem un sabļauj uz mani pilnīgi netaisnīgi. Es atvainojos, novēlu labu vakaru un nolieku klausuli. Pilnīgi dumjas pusaudžu drāmas, pieaugušā vecumā. Anyway. Izraudāju visu lieko no sevis laukā un tagad sēžu pavisam dusmīga. Par to kā viens cilvēks tā vispār var pret otru izturēties. Un tagad gan ir tā. Viss telefons tukšs. Viss izdzēsts. Un nekāda kontakta no manas puses. Ja Viņš grib, lai pats dabū mani rokā. Sarunā gan teicās, ka tuvākajā laikā būšot četras dienas brīvas un tad kādā brīdī kad sanāks padošot ziņu un varam satikties. (Tik "skaisti" skanēja) Tas viss man atgādina situāciju nedaudz vairāk kā pirms pusotra gada kaut kur. Mūsu pirmsākumus. Pilnīgi tāda pati attieksme, viss cits svarīgāks, vēsums un tāds kā iekšējs ļaunums. Tā nu tur gāja laiks, es pazudu no redzesloka, atstājot visu mierīgi pateiktu un aizgāju. Viņš atkal parādījās, jo tas viss ko devu esot bijis vissvarīgākais un nozīmīgākais. Sākās mūsu kopdzīve. Kas izbeidzās šogad praktiskā līmenī. Laigan īsti līdz galam punkti tur nav salikti tāpat. (kā to var spriest pēc maniem ierakstiem) Whatever. Protams, sāpīgi un tā. Un pāri nekam es netieku. Itsevišķi ja situācija ir tāda kāda viņa ir. Bet es patiešām no sirds vēlos būt šoreiz tikpat stipra kā sākumā un vienkārši aiziet. Bez kontaktiem, bez sms, bez vēstulēm, bez kaut kādas intereses. Bez visām emocijām kādas vien manī ir uz Viņu. Es zinu, ka periodiski vienkārši ņemu un sabrūku un tās emocijas ir stiprākas pār mani. Bet tas nepiekā laba mani nav novedis. Tāpēc mēģināšu sevi pielāgot jaunajai taktikai. Būt tādai kā sākumā, jo arī pirms Viņa man bija dzīve. Tās gan visas ir blāvas atmiņas, bet citu ceļu es īsti arī neredzu. Tāpēc šī nu ir mana jaunā misija. Iemācīties dzīvot vienai, bez Viņa. Ja būs lemts, tad arī kaut kas notiks pats no sevis. Jo prātā jau es varu izdomāt nez ko.
Bet, kā lai notur to stiprumu un izturību sevī vienmērīgā līmenī, tajos brīžos, kad sabrukšu?