Šī diena ir ieguvusi pavisam citu nozīmi. Ir tikai rīts, bet ir izrunāts mans vājums. Izrunāts viss liekais. Un šķiet beidzot esmu izdarījusi visu, lai varētu sākt mācīties dzīvot pilnīgi viena. Uzliku pabeigtību. No Viņa puses gan nē. No Viņa vispār bija totāla "huiņa" (pardon my language) Taga sēžu un domāju kā to visu saprast, uztvert. Es šodien vēl atļauju sevi ar to pamocīt. Mazliet analizēt. Galvenais jau ir tas, ka no savas puses es izliku visu lieko un saliku punktus. Tas pavisam noteikti ir ceļš uz atveseļošanos. Vai ne? Nepabeigtas lietas jau ļoti skumdina. Kaut gan šī brīža pabeigtība arī manī neizraisa nekādas priecīgas emocijas, es vismaz cenšos. Ļoti cenšos. Es gribu, lai man ir labi. Es gribu atkal smaidīt no sirds. Būt silta un gaiša. Bet tas atnāks ar laiku, jo šobrīd vienīgais ko vēlos ir nocietināties un mazliet nolīst malā. Izklausās tādas pusaudžu drāmas un tamlīdzīgi. Kā es sevi varēju aizmest atpakaļ pagātnē?

No rīta sevi tik strauji satricināju, ka nebija laika atjēgties. Tagad sēžot mājās, dzerot kafiju, es vienkārši lūztu kopā. Katra mazā daļiņa, salūzt vēl vairāk uz pusēm. Sēžu pilnīgā klusumā, jo katra dziesma šķiet izdedzinās vēl lielāku caurumu manī. Es nesaprotu, kā lai es tieku pāri šim līmenim uz nākamo. Man ir vajadzīgs kāds pieskatītājs. Kāda klātbūtne. Itsevišķi vakaros, jo dienas gaismā es saņemos līdz pēdējam, laigan acīs iezogas miklums un iekšā norisinās zemestrīce. Žēl, ka man šeit nav neviena tāda. Man ir vajadzīgas ilgas sarunas. Mani vajag pieskatīt, jo šādos brīžos es palieku tik maza un vāja. Tieši tik tālu es esmu sevi novedusi.
Esmu viens liels haoss.