No rīta sevi tik strauji satricināju, ka nebija laika atjēgties. Tagad sēžot mājās, dzerot kafiju, es vienkārši lūztu kopā. Katra mazā daļiņa, salūzt vēl vairāk uz pusēm. Sēžu pilnīgā klusumā, jo katra dziesma šķiet izdedzinās vēl lielāku caurumu manī. Es nesaprotu, kā lai es tieku pāri šim līmenim uz nākamo. Man ir vajadzīgs kāds pieskatītājs. Kāda klātbūtne. Itsevišķi vakaros, jo dienas gaismā es saņemos līdz pēdējam, laigan acīs iezogas miklums un iekšā norisinās zemestrīce. Žēl, ka man šeit nav neviena tāda. Man ir vajadzīgas ilgas sarunas. Mani vajag pieskatīt, jo šādos brīžos es palieku tik maza un vāja. Tieši tik tālu es esmu sevi novedusi.
Esmu viens liels haoss.