Pamodos ar sauli logā. Tādu karstu un glāstošu. Atvēru aizskarus un visa istaba pielija gaismā un siltumā. Uzvilku vilnas zeķītes un notipināju lejā uz virtuvi. Uzvārīju kafiju vislielākajā krūzē, kas mājās ir atrodama. Ierāpoju atpakaļ gultā un lēnām mostos. Tādi mazie rīta rituāli. Šodien manā plānā ir aiziet pēcpusdienā līdz koledžai. Bet tur drošvien būs pillns ar jauniešiem, kas tikko atgriezušies pēc brīvlaika. Nez kā tur viss notiks šodien. Galu galā, šodien ir otradiena, mana seriālu diena. Kad es bez sirdsapziņas pārmetumiem, vakarā skatīšos visu jauno pēc kārtas. Tāpat man šobrīd nerakstās. Vārdi nenāk tik brīvi ārā kā vajadzētu un man sapņos rādījās jūra. Mierīga, zila jūra,ar pavisam tukšu pludmali. Lūk ko man vajazētu. Ūdens vienmēr ir bijis mans nomierinātājs. Ūdens ir dzīvība. Atveldzējums.

Tāda laba sajūta atnākot mājās pēc koledžas. Beidzot kaut kāda virzības sajūta, nevis iekšēja sevis degradēšana. Atmodināju savu dusošo zemapziņu mazliet.
Rītdienas plānā ir sarunāt kādu darba interviju un varbūt pat kaut ko sabīdīt pareizajā virzienā. Gribu sevi nodarbināt līdz pēdējam. Piemēram, man ļoti patīk skriet brīvā dabā, gar upi un ja neesmu pārāk slinka, tad to daru vismaz 4 līdz 5 reizes nedēļā. Bet ne par to, man piemēram, pietrūkst sporta zāles. Respektīvi, sauna pēc smaga trenniņa un baseins, vēl kāds trenažieris klāt, pie kura pasvīst. Tas pēdējais varbūt arī nebūtu tik svarīgi, jo arī mājās varu šo to padarīt, bet tie pirmie divi gan. Bet abonamentu tikai uz to nevar te dabūt. Es vienkārši nesaprotu šo sistēmu. Ka man ir uzreiz jāmaksā 40 paundi pa mēnesi pat ja izmantoju tikai pusi un tikai dažas reizes nedēļā. Un pāriet skriet uz tredmila man arī negribās. Tur nekādas domas man nesakārtojas, pārāk daudz uzmanības un nav svaiggaisa, kas ir ļoti nozīmīgs faktors manai dabas dvēselei.

Sāp tā patiesība, kas nāk no otra cilvēka. Respektīvi Viņa. Šodien pieļāvu mazu kļūdu. Rīt būs vājums un pēdējā tikšanās. Vismaz tā es domāju. Rītdien ir jāpieliek beidzot punkts un jāatkopj dvēsele pavisam. Šādi tomēr nedrīkst svaidīt sevi. Vēl vairāk sevi samoku un neļauju atdzimt. Tāpēc rītdien atļaušos būt vāja. Lai pēctam sāktu stiprināt savas sienas un nocietināties no visa laicīgā. Man vajag tikai to vienu dienu, lai visu no sevis izrunātu Viņam un nekas nepaliktu nepateikts, savādāk tāda nepabeigtība un lieks dvēseles noslogojums. Man pietiks spēka pēc rītdienas saņemties? Jau trīs mēnešu garumā es cenšos, bet nesanāk. Bet tur ir pie vainas nepabeigtība. Tomēr rītdien, kad visi punkti būs salikti, man nebūs vairs attaisnojumu. Man ir bail. Un tas ir vienkārši neizskaidrojami. Un pavisam iespējams, ne normāli.