Sēžu un domāju par pārvākšanos. Jā, ir pagājis tikai mēnesis manā jaunajā midziņā, bet man šķiet, man vajadzētu nomainīt pilsētu. Šeit visa šķiet par daudz man. Ne tīri fiziskā plānā, bet emocionālā gan. Viss tas, kas pa šo gadu pusotru ir noticis ir kaut kā mani ļoti ietekmējis. Bet es nevarētu apgalvot, ka uz labo pusi. Un tad vēl tās iekšējās visas problēmas. Es gan labi apzinos, ka no problēmām neaizbēgsi un lai kur tu atrastos, tās būs ar mani tāpat. Vienkārši vides maiņa varētu man palīdzēt savākties mazliet vairāk. Vienīgais, kas mani biedē ir tas, vai es tiešām to varētu izdarīt viena pati. Es nekad neesmu bijusi viena. Vienmēr ir bijis kāds pazīstams apkārt. Un šis būtu kā tāds jauns sākums, man vienai pašai, kādā svešā vietā. Pilsētas izvēle, gan ir diezgan apgrūtinoša. Esmu starp visu kaut kur. Tad man gribās lielpilsētu, tad piejūras vietu, tad ziemeļus. Kā lai izvēlās savu vietu, es nezinu. Pēdējā laikā es vispār ļoti daudz lietas nezinu. Lielākoties tas saistās ar manas dzīves sakārtošanu un sirdsmiera atgūšanu.

Es domāju par to, kad reiz pienāks tas brīdis, kad es jutīšos labi un mierīgi. Tā sajūta šobrīd ir tik nepanesama un smaga. Kā tāda milzīga bagāža, kas jāuznes kalnā. Es pat nemāku to vārdos ielikt, jo tas viss ir kā neizturama dedzināšana. Tik liela, kad sāp pat fiziskai esībai. Vai tiešām tā mana būtība ir tik ļoti sadragāta, ka nespēju tikt galā? Es neatceros nevienu brīdi, kad būtu jutusies šādi. Kad pat doma par izkāpšanu no gultas šķiet bezjēdzīga. Ak, mani pamati un manas sienas. Ir palikusi tikai klaja vieta ar neuzartu lauku. Kā lai es saņemos dzīvei?