Sāp tā patiesība, kas nāk no otra cilvēka. Respektīvi Viņa. Šodien pieļāvu mazu kļūdu. Rīt būs vājums un pēdējā tikšanās. Vismaz tā es domāju. Rītdien ir jāpieliek beidzot punkts un jāatkopj dvēsele pavisam. Šādi tomēr nedrīkst svaidīt sevi. Vēl vairāk sevi samoku un neļauju atdzimt. Tāpēc rītdien atļaušos būt vāja. Lai pēctam sāktu stiprināt savas sienas un nocietināties no visa laicīgā. Man vajag tikai to vienu dienu, lai visu no sevis izrunātu Viņam un nekas nepaliktu nepateikts, savādāk tāda nepabeigtība un lieks dvēseles noslogojums. Man pietiks spēka pēc rītdienas saņemties? Jau trīs mēnešu garumā es cenšos, bet nesanāk. Bet tur ir pie vainas nepabeigtība. Tomēr rītdien, kad visi punkti būs salikti, man nebūs vairs attaisnojumu. Man ir bail. Un tas ir vienkārši neizskaidrojami. Un pavisam iespējams, ne normāli.