Mana svētdienas kafija ir gandrīz iztukšota. Šonakt es sapņos devos uz Ņujorku. Bet pirms tam braucām ar kaut kādu autobusu garām vietai, kur bija milzīgas un daudz dzīvojamās augstceltnes, pilnīgi tukšas, ar lieliem logiem, piesārņotām kāpņu telpā un visapkārt tām mājām pārplūdis ūdens. Un es atceros, es braucu garām tām mājām un kaut ko svarīgu domāju. Bet atcerēties ko nav iespējams, tādi ir mani sapņi.
Tad es sevi piespiedu kārtā atmodināju. Ir tāda divējāda sajūta iekšā. Par tiem sapņiem, manām iedomu fantāzijām un realitāti. Viss kopā samiksējies.
Man vajadzētu kaut kādu organisma attīrīšanās kūri uztaisīt. Par daudz dranķību and other shit.

Es te tā sēžu un apspriežos ar sevi. Par to, vai man kādreiz maz izdosies atrast to ceļu atpakaļ pie sevis. Šķiet pāris gadus atpakaļ es sāku lēnām sevi pazaudēt, kaut kur starp visu to notiekošo. Starp cilvēkiem, notikumiem, lietām, dažādiem uztveres līmeņiem un filosofijām. Tāds kā melnais caurums, kurš iesūc sevī katru šūnu. Bet sākumā tas viss likās tik pareizi, nepieciešami, eksperimentāli. Un tagad, kad ir pagājis jau laiks, es esmu nonākusi pretrunās pati ar sevi. Agrāk šķita tik viegli noklīst no sava ceļa un pēctam atgriezties, nu jau ar citu spēku un enerģētikas līmeni. Bet tagad, es vienkārši nespēju atrast vairs sevi. Kaut kur aiz septiņām jūrām un kalniem. Šķiet, ka tas, kas ir pazaudēts vienreiz, vairs netiks atgrūts tā pavisam nekad. Kā jau ar tik daudz lietām, cilvēkiem manā dzīvē tas ir pierādījies. Tas,protams,varbūt nav nemaz tik slikti. Varbūt pat savā ziņā ir vajadzīgi tādi sāpīgi atsitieni un kritieni, lai atvērtu sev acis un prātu vaļā. Ir jau skaisti teikt, ka beigas, nav nekādas beigas, tikai kāds cits sākums. Jauns sākums. Jauna piedzimšana. Un tad es kā tāds kāpurs sēžu iekūņojies ilgi un dikti, lai pēctam atdzimtu par krāsainu taureni. Bet tā saprašana jau ir dažādos līmeņos. Šobrīd mana enerģija atrodas kādos astrālos ceļojumos, starp citām dzīvības`n`notikumu formām. Bet es esmu šeit. Mēģinādama izfunktierēt to kā salikt visu atpakaļ, labi apzinādamies, ka viss saliktais, būs pavisam savādāks un pavisam jauns, nekā tas bija iepriekš. I mean, tādai zināmai attīstībai taču vajadzētu notikt. Citai piedzimšanai. Un tas izkūņošanās process jau varbūt ir tas sāpīgākais. Tas brīdis kamēr pārdzimsti un attīsties citā formā. Bet šķiet, iestrēgt tajā dzimšanas posmā uz ilgu laiku,nav īpaši veselīgi. Bet kā lai zin, kurš ir tas īstais laiks, kad tas īstais brīdis ir pienācis, kad ir jāatvadās no kūniņas un jāizlaiž spārni.
Šobrīd man nav ne spēka, ne enerģijas tam. Varbūt tiešām nav īstais laiks, un kad tas pienāks, es vienkārši to jutīšu.