Mana svētdienas kafija ir gandrīz iztukšota. Šonakt es sapņos devos uz Ņujorku. Bet pirms tam braucām ar kaut kādu autobusu garām vietai, kur bija milzīgas un daudz dzīvojamās augstceltnes, pilnīgi tukšas, ar lieliem logiem, piesārņotām kāpņu telpā un visapkārt tām mājām pārplūdis ūdens. Un es atceros, es braucu garām tām mājām un kaut ko svarīgu domāju. Bet atcerēties ko nav iespējams, tādi ir mani sapņi.
Tad es sevi piespiedu kārtā atmodināju. Ir tāda divējāda sajūta iekšā. Par tiem sapņiem, manām iedomu fantāzijām un realitāti. Viss kopā samiksējies.
Man vajadzētu kaut kādu organisma attīrīšanās kūri uztaisīt. Par daudz dranķību and other shit.