Esmu piekusis un nosalis. Man visu dienu ir vienkārši konstanti auksti. Ieslēdzu sildītāju, palīdu zem segas, bet trīceklis nepazūd. Tāda pilnīgi fucked up sajūta. Ja ņem vērā, ka kopš ceturtdienas es esmu gulējusi kopsummā 6 stundas. Tas,protams, atstāj sekas uz manu iekšējo imunsistēmu and other stuff. Visu dienu es biju pilnā pārliecībā, ka šodien ir svētdiena. Un tagad pār mani nāca lielā apgaismība. Un es īsti nesaprotu ko lai ar sevi tādu labu dara sestdienas vakarā, kad it kā ir nogurums, bet gulēt iet negribas un ir tāds pilnīgs vienaldzīgums uz visu.
Man ir tik milzīga pamestības sajūta šodien. Kā tāds pagātnes rēgs es te vazājos apkārt.
Ieeju lielveikalā ar savu saldo pārīti no blakus istabas un viss viņiem tā jauki un komfortabli. Kamēr man iekšā vienkārši skumjas beidz nost. Visu laiku galvā Viņš man šodien. Tās domas, cik labi būtu ienākt veikalā, izvēlētos ēdienu kopā, gatavotu kopā, sameklētu visu vajadzīgo. Iedzertu vīnu un paskatītos kādu filmu. Katra dziesma man vienkārši ir Viņš. Katra smarža šodien un dažādas iztēles ainas. Manu nogulēto sešu stundu sapņi ir Viņš. Tāda pilnīgi negodīga sajūta tā ir. Kad es tik ļoti cenšos nedomāt, aizmirst, nejust. Bet tā vietā es jūtu`n`domāju kā traka. Tāds pilnīgi messy stāvoklis man ir.
Varētu uzvārīt kafiju un paložņāt citu dzīves. Dažkārt tas palīdz mazliet piekārtot savējo somehow. Kaut kādos salīdzinājumos. No malas skatoties jau savādāk liekās.
Bet visvairāk par visu man gribētos šovakar satikt Viņu. Manu miera sajūtu. Tā sajūta ir kaut kas tik ļoti neaptverams.
Bet pagaidām vienīgais, kas man atliek ir dealing with my shit day by day.