Dažos apkārtējos cilvēkos ir tāds kaitinoš paradums, kas mani ļoti nomoka tīri personiski, un tā ir ignorēšana ar nolūku. Tāda sajūta, ka visi rakstītie vārdi aiziet kaut kādā smadzeņu spama kastē uz pazušanu un nekas no tā visa vairs nav īsts. Un tad es sēžu un mācos atvadīties no viņiem, vismaz tīri teorētiski domu līmenī. Cenšos palaist visu vaļā un uzspiest restartu. Šie visi mazie brīži mani ļoti skumdina. Kad saproti, ka arī cilvēki, kurus pazīsti septiņus un pat vairāk gadus tā vienkārši pazūd un aizslīd. Bez noteiktiem iemesliem, bez paskaidrojumiem. Tik vienkārši lūk ir mūsdienās.
Un tad es sēžu un domāju, ka man taču tik ļoti patīk draudzēties. Neskatoties uz visiem pagātnes aizvainojumiem un cilvēku aizslīdēšanai, es aizvien priecājos par draudzēšanās procesu kā tādu. Bet jo vecāka palieku, jo grūtāk tas ir izdarāms. Tad jau tur tomēr ir kāda saistība.

Sēžu un domāju kur,sasodīts,lai atrod darbu. Esmu iegrimusi ē pastu un virtuālajā research pasaulē. Mēģinu sevi iedvesmot desmitiem veidu, bet nesanāk. Tā mana pašapziņa tikai sarūk un ierokās ziemas miegā. Lai gan ir tāds zināms mierīgums manī, tas nemaina faktu, ka mana reālā dzīve tomēr nevēlas vēl nedaudz pagaidīt. Viņa grib būt jau tagad.
Tā nu es balancēju starp kaut ko kosmisku un to reālo.
Meklēju dažādas iespējas un apdeitoju sevi. Šķiet būs jākrāmē koferis un jābrauc brīvprātīgajā darbā prom no visa. Piemēram uz Ķīnu. Pie pandām.
Bet nē, meklēju dažādus pagriezina punktus un ceļu atpakaļ pie sevis. Kā tādās Ziedoņa epifānijās.

Šovakar laikam pamatnodarbošanās ir sevis uzbarošana, lai rīt atkal celtos un to visu dzītu prom. Lūk lielisks motivācijas trūkuma piemērs, bet tajos brīžos kad sirdī ir tukšums, roka pati sniedzas pēc kādas uzbarojošas ņammas, un labi vien ir, kad virtuve atrodas pietiekamā distancē. Respektīvi, pirmajā stāvā. Tā laikam ir emociju apslāpēšana diezgan drastiskā veidā pret sevi pašu, ņemot vērā nospraustos mērķus un vasaras sezonas straujo tuvošanos.
Staigāju apkārt, skenēju cilvēkus, debesis, dabu, ielu. Ķeru kadrus. Savus stopkadrus. Iespiežu prāta atmiņā un eju tālāk. Bet tie stopkadri jau nekur nepazūd.

Tad vēl es domāju par katra cilvēka individuālo miniatūra maslova piramīdu. Kādas katram mums ir vajadzības, kuras sakārtojam tajā konkrētajā trīsstūrī, pēc kura dzīvojam. Cik mūsu piramīdā ir tukšumu, cik svīrojumu un labojumu, cik augstas vērtības, cik lielas vēlmes. Kas ir tie mūsu pamati un kas pašas virsotnes. Kas ir mūsu līdzsvarā. Vai esam patiesi tajā?

Patiesība vēl ir tā, ka šī ir vienīgā vieta, kur komunicēju. Izrakstu sevi tā teikt. Tā ir, kad apkārt nav nevienas personas vai dzīvas būtnes ar ko sarunāties, izrunāties. Ir jārunā ar sevi. Publiski. Šeit.