Šovakar laikam pamatnodarbošanās ir sevis uzbarošana, lai rīt atkal celtos un to visu dzītu prom. Lūk lielisks motivācijas trūkuma piemērs, bet tajos brīžos kad sirdī ir tukšums, roka pati sniedzas pēc kādas uzbarojošas ņammas, un labi vien ir, kad virtuve atrodas pietiekamā distancē. Respektīvi, pirmajā stāvā. Tā laikam ir emociju apslāpēšana diezgan drastiskā veidā pret sevi pašu, ņemot vērā nospraustos mērķus un vasaras sezonas straujo tuvošanos.
Staigāju apkārt, skenēju cilvēkus, debesis, dabu, ielu. Ķeru kadrus. Savus stopkadrus. Iespiežu prāta atmiņā un eju tālāk. Bet tie stopkadri jau nekur nepazūd.

Tad vēl es domāju par katra cilvēka individuālo miniatūra maslova piramīdu. Kādas katram mums ir vajadzības, kuras sakārtojam tajā konkrētajā trīsstūrī, pēc kura dzīvojam. Cik mūsu piramīdā ir tukšumu, cik svīrojumu un labojumu, cik augstas vērtības, cik lielas vēlmes. Kas ir tie mūsu pamati un kas pašas virsotnes. Kas ir mūsu līdzsvarā. Vai esam patiesi tajā?

Patiesība vēl ir tā, ka šī ir vienīgā vieta, kur komunicēju. Izrakstu sevi tā teikt. Tā ir, kad apkārt nav nevienas personas vai dzīvas būtnes ar ko sarunāties, izrunāties. Ir jārunā ar sevi. Publiski. Šeit.