Dažos apkārtējos cilvēkos ir tāds kaitinoš paradums, kas mani ļoti nomoka tīri personiski, un tā ir ignorēšana ar nolūku. Tāda sajūta, ka visi rakstītie vārdi aiziet kaut kādā smadzeņu spama kastē uz pazušanu un nekas no tā visa vairs nav īsts. Un tad es sēžu un mācos atvadīties no viņiem, vismaz tīri teorētiski domu līmenī. Cenšos palaist visu vaļā un uzspiest restartu. Šie visi mazie brīži mani ļoti skumdina. Kad saproti, ka arī cilvēki, kurus pazīsti septiņus un pat vairāk gadus tā vienkārši pazūd un aizslīd. Bez noteiktiem iemesliem, bez paskaidrojumiem. Tik vienkārši lūk ir mūsdienās.
Un tad es sēžu un domāju, ka man taču tik ļoti patīk draudzēties. Neskatoties uz visiem pagātnes aizvainojumiem un cilvēku aizslīdēšanai, es aizvien priecājos par draudzēšanās procesu kā tādu. Bet jo vecāka palieku, jo grūtāk tas ir izdarāms. Tad jau tur tomēr ir kāda saistība.