|
februbaars 23., 2020
 | 17:57
nu labi, jā.. tā lauku tante grib, lai mēs ar mammu kaut ko stāstām par ceļojumiem, nu tipa.. un portugāli it īpaši, vai tikai portugāli.
nu, ko tu tur vari pastāstīt. bildes vajag. a bildes (nu, manas. no offens mammai, bet viņai kompozīcija un ziepjutrauku stikliņa tīrība nav tajā spodrākajā līmenī) kur. bildes. tās kādas, ticamākais, 400 no kādas nedēļas, un tad 6k no tām četrdesmit dienām. jap. izdzēstas. pēc manis paša gribas. un tad protams, mamma prasa, lai kaut ko tur uztaisa. no viņas bildēm. bet nu bļēē, viņas bildes.. nu, vēl vienā instiņā ir mani 18 kadri bez jebkāda konteksta, kas ir uzņemti portugālē. bet liela daļa varētu būt uzņemti jebkur citur. no karstuma parubījies vecs suns. vai palmas lapotne, kas, saules apspīdēta, no apakšas izskatās pēc tikko aplaistīta mauriņa. vai dīvains uzraksts pie pogas, kas muzeja tualetē nolaiž ūdeni. vai var vienkārši izgrābstīt visu flickru, kurš tur pārbaudīs, visi tie tūristu kadri ir vienādi.
bet ko es te muldu. kaut kāds uzspiests pagātnes ptsd. tik ļoti tāpēc gribās (nē, gribās man citas lietas. velk? velk?) to visu, visas takas atkal izstaigāt (un labā ziņa ir tā, ka takas ir pierakstītas universitātes plānotājā - no gala līdz galam.. sen nav redzēts, bet viņam kaut kur ir jābūt), un no otras puses, kur es radīšu spēku, vai pat ne spēku, gribu, to visu atkārtot. lai gan tas būtu īzī. jo kādu pusi no tām 40 dienām es pavadīju dziļu lauku kempingos ar vidēji 3, komats kautcik, suņiem. to var arī baigi neatkārtot.
sanāk trīs+septiņas dienas gaidot zvanu, + divas komats dienas tajā te autobusu sadales pilsētelē, + trīs dienu vīkends, + trīs komats pēdējās noslēdzošās dienas, kas ir viens no vislielākajiem awwww jebkad.
|
marts 15., 2019
| 15:29
šorīt izdomāju, kā vislabāk noformulēt to, kas notika vakar.
aizgāju uz albuma "pārizlaišanas" prezentāciju, tiku pie albuma vāciņa/flīzes un aizmirsu paprasīt disku. vismaz smuka flīze.
|
|
|
|